Džins sarauca pieri. Es taču esmu riebīgs dēmons! Tu pati tā teici. Bet, pat ja es gribētu jums palīdzēt, nebūtu prātīgi šobrīd pievērst sev lielāku uzmanību. Mūsu draugs ifrīts ir par mums aizmirsis. Viņš atcerējies Prāgas aplenkumu, kad golemi nodarīja lielu postu Gledstona spēkiem.
- Skelets kaut ko dara… Džeikobs nočukstēja.
- Jā. Pieliecieties. Tumšais mākonis uz brīdi bija apstājies, it kā novērtēdams skeletu savā priekšā. Kamēr viņi tā skatījās, šķita, ka golems pieņēmis lēmumu. Viņš pagriezās pret Džonu Mandrāku, kas turēja rokā zizli. Tobrīd skelets pacēla roku, no kuras izšāvās baltas gaismas stars un ieurbās tumsas mākonī. Atskanēja dīvains troksnis it kā sprādziens aiz stiprām durvīm. Uz visām pusēm aizlidoja tumši mākonīši, izlaistot karstajā rīta saulē.
Bartimajs atzinīgi nosēcās. Nav slikti, nepavisam nav slikti. Bet tas viņam nepalīdzēs.
Džeikobam un Kitijai aizrāvās elpa. Viņi ieraudzīja pagalma vidū stāvam milzīgu, cilvēkam līdzīgu figūru, tikai daudz stīvāku un raupjāku, ar neapstrādātam akmenim līdzīgu galvu uz pleciem. Šķita, ka tumsas mākoņa pazušana viņu apstulbinājusi tas nesakarīgi nošūpoja rokas, it kā mēģinādams savākt tumsu atpakaļ. Kad tas neizdevās, golems, neņemdams vērā skeleta prieka saucienus, devās pāri pagalmam.
- Mandrākam vajadzētu pasteigties, Bartimajs konstatēja. Re, te atkal nāk Honorijs!
- Nemaz netuvojies! skelets auroja. Zizlis pieder man! Es tevi izaicinu! Es nesargāju to simts gadu, lai kāds gļēvulis to beigās nozagtu! Es tevi redzu skatāmies caur to aci! Es varu to izraut un saspiest savā plaukstā! To teicis, skelets raidīja pret golemu pāris sprādzienu, bet tie visi atlēca no viņa kā nebijuši.
Akmens figūra soļoja tālāk. Tagad Kitija skaidrāk redzēja viņa seju tajā bija divas parastas acis un virs tām lielāka, daudz smalkāka trešā acs tieši pieres vidū, kas grozījās pa labi un pa kreisi un mirdzēja ar spožu gaismu. Mute bija kaut kas līdzīgs neapstrādātam caurumam, pilnīgi nelietderīga. Meitenei ienāca prātā dēmona teiktais golemam mutē atradās maģiskais papīrs, kas deva briesmonim spēku.
Atskanēja nikns kliedziens, un ifrīts Honorijs, sadusmojies par to, ka viņa uzbrukumam nav gaidīto seku, nostājās golemam ceļā. Nonācis tam priekšā, skelets salieca ceļus un lēca tā darot, no viņa mutes un rokām izlauzās enerģijas viļņi. Skelets nolaidās golemam uz krūtīm, apķeroties ar rokām ap kaklu. Vietās, kur tas pieskārās briesmonim, uzliesmoja zilas liesmas. Golems apstājās, pacēla masīvo roku un satvēra skeletu aiz pleca.
Uz mirkli abi sāncenši palika nekustīgi. Liesmas pieņēmās spēkā. Gaisā vēdīja deguma smaka un aukstums.
Un tad pēkšņi sprādziens un gaismas uzliesmojums.
Skelets sašķīda.
Uz bruģētā pagalma nokrita salauzti kauli.
- Savādi, Bartimajs novilka. Viņš, kājas sakrustojis, bija apsēdies uz zemes. Izskatījās, ka viņu šī izrāde uzjautrina. Patiešām, ļoti savādi. Honorijam to nevajadzēja darīt. Tā bija pilnībā vājprātīga, pašnāvnieciska rīcība lai gan nenoliedzami drosmīga. Kaut arī ifrīts bija jucis, viņam taču vajadzēja saprast, ka golems viņu iznīcinās, vai ne? Golems spēj neitralizēt mūsu maģiju, tas saārda mūsu būtību, pat ja to sedz kauli. Ļoti dīvaini. Varbūt viņš vienkārši bija noguris no šīs pasaules. Vai tu to spēj saprast, Kitija Džonsa?
- Kitij, Džeikobs raustīja meiteni aiz piedurknes. Izeja ir brīva. Mēs varam aizlavīties.
-Jā… meitene palūkojās uz Mandrāku. Aizvēris acis, viņš joprojām skaitīja buramvārdus.
- Iesim…
Kopš skeleta iznīcināšanas golems bija palicis stāvam sastindzis. Tagad tas atkal sāka kustēties. Trešā acs iemirdzējās un atkal pievērsās Mandrākam un viņa zizlim.
- Šķiet, ka tam vajadzīgs Mandrāks, Bartimaja balss bija vienaldzīga.
Kitija nodrebinājās un lēnām sekoja Džeikobam, piesardzīgi virzoties gar sienu.
Tobrīd Mandrāks pacēla skatienu. Sākumā likās, ka viņš neredz neko no apkārtnes, bet tad zēns pamanīja tuvojošos golemu. Viņš pasmaidīja, izstiepa zizli vienā rokā un izteica vienu vienīgu vārdu. Ap zizli apvijās violetas gaismas stari, paceļoties līdz augšai. Kitija apstājās. Gaisu satricināja dūkoņa, un tas ievibrējās it kā tūkstošiem bišu vēlētus izlauzties brīvībā. Zeme salīgojās.
- Nevar būt, Bartimajs neticīgi novilka. Nevar būt, ka viņam izdevies to iedarbināt. Nejau pirmajā reizē!
Jaunā burvja smaids pletās platāks. Viņš izstiepa Gledstona zizli pret golemu, kas neziņā apstājās. Kokgrebumos uz zižļa rotājās spilgtas gaismas. Zēna seja bija apmirdzēta un priekā staroja. Pavēlošā balsī viņš izteica sarežģītu burvestību. Zizlis iekvēlojās. Kitija samiedza acis un novērsās. Golems sagrīļojās. Gaismas stars noraustījās, nošvirkstēja un šāvās atpakaļ caur zizli un burvja roku. Zēns tika parauts gaisā un triekts pret sienu ar skaļu būkšķi.
Tad viņš nogāzās zemē un palika tur guļam. Zizlis izkrita viņam no rokas.
- Ak, Bartimajs pašūpoja galvu. Tātad viņam tomēr neizdevās. Es jau zināju.
- Kitij! Džeikobs jau bija pavirzījies mazliet tālāk līdz vārtiem un tagad māja viņai. Nāc, kamēr vēl ir laiks!
