Kauliem krakšķot, ifrīts Honorijs uzlēca uz mašīnas motora pārsega un izgrūda prieka kliedzienu rokas uz gurniem, galva piešķiebta. Un no turienes, saules gaismas apspīdēts, viņš nopētīja mūs visus pēc kārtas.
Kitijai pēkšņi likās, ka viņa atrodas nevis bruģakmens pagalmā, svaigā gaisā, bet ir nokļuvusi atpakaļ pazemē, iesprostota kapenēs, kur mutē jūt nāves garšu un kur cits pēc cita mirst viņas draugi. Meitene juta tās pašas šausmas, to pašu bezspēcību, bet pašas spēks un izlēmība pēkšņi sačokurojās kā ugunī iemestas papīra lapas. Viņa tikko spēja paelpot.
Pirmā doma bija dusmas uz dēmonu Bartimaju. Atklājās, ka viņš, apgalvodams, ka iznīcinājis skeletu, ir melojis. Un tūlīt pēc tam meitene iedomājās par Džeikobu, kas trīcēdams stāvēja viņai blakus, Kitijas neprātīgās rīcības dēļ draugam būs jāiet bojā. Meitene to skaidri apzinājās un ienīda sevi par izdarīto.
Lielākā daļa skeleta drēbju bija pazudušas, uz dzeltenīgajiem kauliem karājās tikai dažas auduma skrandas. Bija pazudusi arī zelta maska, un tukšajos acu dobumos dega sarkanas liesmas. Saules gaisma spīdēja cauri ribām un saplēstās žaketes paliekām. Bikses un kurpes bija pazudušas. Bet radījuma enerģija nebija mazinājusies. Tas līksmi lēkāja no vienas kājas uz otru.
Tas nu gan ir jautri! atskanēja viņa balss, kas šoreiz līdzinājās zvana skaņām. Ko vēl vairāk varētu vēlēties? Te nu es atkal esmu, laimīgs kā jēriņš, un, ja arī esmu nedaudz izmircis, tad kas par to? Ko es vēlos? Tikai sekot mana zaudētā īpašuma smaržai, savākt visu, kas ir mans, un atkal doties tālāk. Un ko es atrodu? Savu zizli! Gluži kā jaunu! Un tas vēl nav viss! Es satieku te divus citus jēriņus, ar ko spēlēties, tos divus jēriņus, par kuriem es tik ilgi biju domājis, peldot aukstajā ūdeni, kamēr manas skaistās drēbes samirka un sapelēja. Ak, nelūkojies tik nevainīgi, mīļā, skelets pievērsās Kitijai, un viņa priecīgā balss pārtapa niknā šņācienā. Tu esi viena no tiem! Mazā pelīte, kas iztraucēja mana saimnieka atpūtu, kas nozaga zizli un domāja, ka dāmai piederas nēsāt somiņā sudrabu. Tu būsi pēdējā, ar ko es izrēķināšos!
Skelets izslējās, pabungoja ar pēdām pa mašīnas pārsegu un izstiepa kaulaino pirkstu pret Bartimaju, kas izskatījās pēc tumšādaina zēna. Es atceros arī tevi, tas teica. Tu biji tas, kas nozaga manu seju un noslīcināja mani Temzā. Ak, es esmu šausmīgi nikns uz tevi!
Ja arī džins bija uztraucies, tas lieliski prata to noslēpt. To es spēju saprast, viņš vēsi novilka. Patiesībā esmu nedaudz vīlies sevī. Vai nepastāstīsi, kā tev tomēr izdevās palikt dzīvam?
Skelets dusmās sakoda žokļus. Mani no nāves paglāba nejaušība, tas nočukstēja. Kamēr es bezpalīdzīgs peldēju tumšā, aukstā ūdens straumē, mans elkonis pēkšņi aizķērās aiz enkura. Es tūlīt pat satvēru enkura ķēdi pirkstos un zobos, es cīnījos pret okeāna straumi, rāpos augšup. Un kur es nokļuvu? Uz vecas, tumsas ieskautas baržas. Tiklīdz ūdens nolija no maniem kauliem, es jutu atgriežamies spēku. Ko es vēlējos? Atriebību! Bet vispirms man bija vajadzīgs zizlis, lai es atgūtu varenību. Es soļoju gar upes krastu dienu un nakti, ošņājot pēc tā maģiskās auras kā suns. Un šodien, te skeleta balss atkal kļuva aizrautīga, es to atradu, sameklēju šo pagalmu un gaidīju jūs kopā ar to puisi, kas tagad guļ zemē. Skelets ar kājas pirkstu norādīja uz šoferi. Baidos, ka viņam mūsu saruna nešķita tikpat interesanta.
Bartimajs pamāja. Cilvēki nekad nav bijuši sevišķi labi sarunu biedri. Pārāk garlaicīgas būtnes.
- Vai ne?
- Nenoliedzami.
- Tā gan… Paklau! skelets pēkšņi sarosījās. Tu mēģini mainīt sarunas tematu!
- Nemaz ne. Tu teici, ka esi ļoti nikns uz mani.
- Tieši tā. Kur es paliku… ļoti nikns… divi mazi jēriņi, meitene un džins… Likās, ka skelets ir zaudējis domu pavedienu.
Kitija norādīja uz Mandrāku. Un kā tad ar viņu?
Netenjels salēcās. Es šo ifrītu nekad mūžā neesmu redzējis! Viņam nevar būt nekādu iebildumu pret mani.
Liesmiņas skeleta acu caurumos iemirdzējās. Izņemot to, ka tev rokās ir mans zizlis. Tas ir nopietns iebildums. Un vēl vairāk man nepatīk tas, ka tu vēlies to likt lietā. Jā! Nemaz neliedzies! Tu taču esi burvis!
Bija vērts noskaņot ifrītu pret burvi. Kitija noklepojās. Viņš lika man to nozagt. Tā visa ir viņa vaina. Viņš lika Bartimajam tev uzbrukt.
- Vai tiešām? skelets nopētīja Džonu Mandrāku. Cik interesanti… Tas vēlreiz pagriezās pret Bartimaju. Viņa melo, vai ne? Vai tas nejēga ar zizli rokās tiešām ir tavs saimnieks?
Ēģiptiešu zēns izskatījās patiešām nokaunējies. Diemžēl.
- Ak vai. Bet neuztraucies. Es viņu nogalināšu pēc tam kad būšu piebeidzis tevi.
