Mans saimnieks sakārtoja piedurkņu atlokus, apzinoties, ka viņu vēro, un sacīja: Teroristiem dots solījums nav jātur, Džonsas jaunkundz. Mūsu noruna ir lauzta. Jūs tiksiet nopratināta par nodevību, un es pats pavadīšu jūs līdz Taueram. Un nemaz nemēģiniet ko uzsākt! Zēns pacēla balsi Kitija bija ieslidinājusi roku jakas kabatā. Jūsu drauga dzīvība karājas mata galā. Sofokl, parādies! Smīnošais foliots uz Hairnēkas pleca kļuva redzams pirmajā plānā, piemiedza meitenei ar aci un pieliecās, it kā grasītos iekost Džeikobam ausī.
Meitenes pleci nošļuka. Viņa izskatījās satriekta. Lai tā būtu, viņa novilka.
- Pasniedz man ieroci, kas tev ir jakas kabatā. Lēnām.
Kitija vilcinājās. Tas nav ierocis.
Netenjels kļuva nikns. Man nav laika muļķībām! Parādi to, vai arī tavs draugs šķirsies no auss.
Tas nav ierocis. Tā ir dāvana. To pateikusi, meitene izvilka roku no kabatas. Viņas pirkstos spīdēja kaut kas mazs, apaļš un mirdzošs. Bronzas disks.
Jaunais burvis pārsteigumā iepleta acis. Tas ir mans Novērošanas disks! [85] [1] To varēja viegli pazīt pēc neglītās ārienes. Lai gan lecīgais velnēns diskā bija vēl nepatīkamāks.
Meitene pamāja. Vari to saņemt. Viņa salieca roku un meta disku augstu gaisā. Mēs visi instinktīvi pacēlām galvas, lai vērotu tā kritienu. Un, kamēr Netenjels, foliots un es lūkojāmies augšup, meitene rīkojās. Viņa pastiepa rokas un sagrāba foliotu aiz kakla, atraujot viņu no Hairnēkas auss. Pārsteigtais foliots atlaida rokas un nagus, bet tā aste strauji aptinās zēnam ap kaklu un sāka to žņaugt. Zēns iekliedzās un satvēra foliotu aiz astes.
Netenjels pakāpās atpakaļ, sekojot diska lidojumam. Viņš joprojām vienā rokā turēja zizli, bet otru bija pastiepis, cerēdams notvert disku.
Meitenes tvēriens ap foliota kaklu kļuva ciešāks tā acis izspiedās un seja kļuva violeta.
Aste ap Hairnēkas kaklu savijās ciešāk.
Es to visu vēroju ar lielu interesi. Kitija paļāvās uz savām pretošanās spējām, cerēdama uzveikt foliota maģiju. Tagad viss bija atkarīgs no tā, cik stipras šīs spējas izrādīsies. Varēja notikt tā, ka foliots drīz vien atgūstas, sadragā Hairnēkam galvaskausu un pagriežas, lai izrēķinātos ar meiteni. Bet meitene bija pietiekami spēcīga, turklāt nikna. Foliota galva piepūtās, un tas izdvesa bēdīgu pīkstienu. Bija pienācis krīzes punkts. Ar tādu skaņu, it kā pārplīstu balons, foliots pārsprāga un pagaisa. Kitija un Hairnēka, zaudējuši līdzsvaru, novēlās uz grīdas.
Novērošanas disks iekrita Netenjelam rokā. Viņš palūkojās augšup un saprata, kas noticis. Gūstekņi nedroši slējās kājās.
Viņš nikni iekliedzās. Bartimaj!
Es mierīgi sēdēju uz slitas. Jā?
- Kāpēc tu neko nedarīji? Es tev devu skaidrus norādījumus.
- Devi gan, es novilku, pakasījis pakausi.
- Es liku tev viņu nogalināt, ja viņa mēģinās kaut ko izstrādāt!
- Mašīna! Skrienam! meitene jau metās prom, velkot Hairnēku sev līdzi. Viņi metās limuzīna virzienā. To vērot bija vēl aizraujošāk nekā acteku bumbas spēli. Ja man pie rokas vēl būtu popkorns…
- Un? zēns dusmās vārījās.
- Tu liki man viņu nogalināt, ja viņa pārkāps norunu.
- Jā! Pārkāps norunu bēgot un tieši to viņa pašlaik dara! Tāpēc dari savu darbu! Varbūt Pārogļojošo uguni…
Es jautri pasmaidīju. Bet noruna taču tika atcelta. Tu pats to lauzi apmēram pirms divām minūtēm, turklāt diezgan neglīti, ja atļauts teikt. Tā ka viņu tagad vairs nesaista nekāda noruna, vai ne? Klausies, ja tu noliktu zizli zemē, tev būtu vieglāk raut matus.
- Aāā! Es atceļu visas iepriekšējās pavēles un dodu tev jaunu neļauj viņiem aizbraukt ar to automašīnu!
- Nu labi. Man bija jāpaklausa. Es lēni norāpos no slitas un nesteidzīgi devos viņiem pakaļ.
Mūsu aizraujošās sarunas laikā mēs ar Netenjelu nebijām novērsuši acis no gūstekņiem, kas steidzās pāri pagalmam. Meitene skrēja pa priekšu. Tagad viņa jau bija pie limuzīna, atvērusi vadītāja durvis un cenšoties pārliecināt šoferi, lai ved viņus prom. Šoferis, kas visu laiku nebija izrādījis ne mazāko interesi par notiekošo, turpināja stīvi lūkoties sev priekšā. Kitija tagad jau kliedza, pavēlot braukt prom. Viņa raustīja vīrieti aiz pleca. Šoferis salīgojās un sasvērās uz vienu sānu, izgāžoties ārā no automašīnas. Viņš vispirms atsitās pret pārsteigto meiteni un tad novēlās uz zemes, atsitoties ar seju pret akmeņiem, vienai rokai ļengani nokarājoties gar sāniem.
Mēs visi sastingām pārsteigumā. Meitene palika kā pārakmeņojusies, acīmredzot pārsteigta par savu spēku. Mani izbrīnīja
Lielbritānijas šoferu darba ētika. Pat mans saimnieks pārstāja runāt un palika atvērtu muti. Mēs tuvojāmies limuzīnam.
Un tad kāds pārsteigums! aiz automašīnas parādījās smaidoša seja. Nu, patiesībā jāsaka, ka tā bija smīnoša seja, jo galvaskausi parasti smīn. Taču tā izrādīja tik nepārprotamu prieku, kas kontrastēja ar baltajiem matiem, kuros bija ieķērušās dūņas, ar izmirkušajām lupatām, kas karājās uz kauliem, un kapa smaku, kura plūda no šī radījuma.
Ak vai… es, kā vienmēr, biju ļoti daiļrunīgs.
