Milzīgais māla briesmonis atsāka soļot pie burvja, kas nekustīgi gulēja zemē. Kitija nesekoja Džeikobam, bet pagriezās pret Bartimaju.
- Un kas tagad notiks?
- Tagad? Pēc mana saimnieka mazās kļūmes? Gana vienkārši. Jūs aizbēgsiet. Golems nogalinās Mandrāku, paņems zizli un aiznesīs to burvim, kas visu notiekošo vēro caur trešo aci briesmoņa pierē.
- Un tu savam saimniekam nepalīdzēsi?
- Es pret golemu esmu bezspēcīgs. Jau mēģināju. Turklāt pēc jūsu pēdējās bēgšanas mans saimnieks atcēla visus iepriekšējos uzdevumus, tātad arī manu pienākumu viņu sargāt. Ja Mandrāks nomirs, es būšu brīvs. Viņam palīdzēt nav manās interesēs.
Golems tagad gāja garām limuzīnam un zemē gulošajam šoferim. Kitija atkal palūkojās uz Mandrāku, kas bezsamaņā gulēja pie sienas. Viņa iekoda lūpā un novērsās.
- Redzi, man lielākoties nav dota brīva griba izvēlēties, ko darīt, dēmons skaļi sacīja. Tāpēc brīžos, kad varu izvēlēties, es nedaru to, kas varētu kaitēt man pašam. Tas padara mani pārāku par tādiem muļķīgiem cilvēkiem kā jūs visi. To sauc par veselo saprātu. Bet tu vari mēģināt, viņš piebilda. Varbūt tavas pretošanās spējas ir pietiekami stipras. Ir tik aizraujoši redzēt, kā tu dari to, kas būtu jādara man, un tiec cauri sveikā.
Kitija dziļi ieelpoja un paspēra vēl pāris soļu. Viņa vēlreiz paskatījās pār plecu. Mandrāks man nebūtu palīdzējis, viņa teica.
- Tieši tā. Gudra meitene. Dodies prom un atstāj viņu nomirt.
Kitija palūkojās uz golemu. Tas ir pārāk liels. Es netikšu
pergamentam klāt.
- īpaši, kad tas būs pagājis garām automašīnai.
- Sasodīts! Kitija metās skriet, taču nevis pie apstulbušā Džeikoba, bet pie māla briesmoņa pagalma vidū. Viņa nelikās ne zinis par sāpēm plecā, nedzirdēja drauga izmisīgos saucienus un saprāta balsi, kas sauca, ka šī rīcība ir neprātīga un muļķīga. Meitene nolieca galvu un paātrināja skrējienu. Viņa nebija ne dēmons, ne burve viņa bija labāka par tiem visiem. Alkatība un pašlabums nekad nenoteiks viņas rīcību. Meitene jau bija golemam aiz muguras pietiekami tuvu, lai redzētu tā akmens muguru un sajustu smago zemes smaku. Kitija uzlēca uz limuzīna motora pārsega.
Golema neko neredzošās acis lūkojās taisni uz priekšu un tikai trešā acs pieres vidū zvēroja gudrībā un niknumā. Tā lūkojās tieši uz Mandrāku un neredzēja, kā Kitija ieskrienas un uzlec golemam uz muguras.
Golema aukstais akmens ķermenis lika Kitijai šausmās noelsties. Pat ņemot vērā viņas pretošanās spējas, tas tik un tā bija kā lēciens ledainā upē elpa aizrāvās, visi muskuļi saspringa. Galva griezās, kakls aizžņaudzās. Viņa apmeta veselo roku golemam ap kaklu un stingri pieķērās. Acs viņu neredzēja, un golema saimnieks nevarēja just meitenes svaru briesmonim uz muguras.
Kitija pastiepa uz priekšu savainoto roku plecs tik skaudri iesāpējās, ka viņa iekliedzās. Viņa salieca roku, mēģinādama aizsniegt golema muti. Tieši tā, kā dēmons bija teicis, mutē golemam bija manuskripta rullis. Pirksti pieskārās aukstajam akmenim uz golema sejas. Šoks bija tik spēcīgs, ka Kitija gandrīz paģība.
Viņa nevarēja aizsniegt muti…
Golems apstājās un pēkšņi salieca muguru. Kitija lidoja uz priekšu, gandrīz pāri briesmoņa galvai. Viņa pamanīja, kā milzīgā roka stiepjas pret gulošo zēnu tā satvers viņu aiz rīkles un nožņaugs kā cāli.
Mugura saliecās vēl vairāk. Kitija uzrausās augstāk un atkal ar pirkstiem pieskārās aukstajai sejai. Viņai izdevās iebāzt roku briesmonim mutē. Tur bija auksts akmens, asas, zobiem līdzīgas šķautnes un kaut kas mīksts. Viņa to satvēra un pēkšņi zaudēja līdzsvaru. Meitene lidoja uz priekšu pāri briesmoņa plecam un smagi uzgāzās zēnam virsū.
Kitija, gulēdama uz muguras, atvēra acis un iekliedzās.
Golema seja bija tieši virs viņas atvērtā mute, neko neredzošās acis un trešā acs, kas nikni viņu vēroja. Bet šis niknums pamazām norima un saprāts nozuda. Tagad trešā acs golema pierē nebija nekas vairāk par māla ovālu.
Kitija pacēla roku un paskatījās uz to.
Meitene bija satvērusi rokā dzeltenu pergamentu.
Ar mokām paslējusies uz elkoņiem, viņa redzēja, ka golems stāv nekustīgs un tā dūre apstājusies pāris collu no Džona Mandrāka sejas. Akmens tagad bija sastindzis to varēja noturēt par statuju. No tā vairs neplūda aukstums.
- Traka. Tu esi traka. Ēģiptiešu zēns stāvēja viņai blakus, rokas uz gurniem salicis un galvu šūpodams. Tu esi tikpat traka, cik tas ifrīts. Tikai tev bija mīkstāka piezemēšanās.
Kitija redzēja, kā uz viņas pusi nāk Džeikobs. Viņa novaidējās. Plecs atkal asiņoja, visi muskuļi sāpēja. Meitene uzmanīgi piecēlās, atspiežoties pret golema izstiepto roku.
Džeikobs lūkojās uz Džonu Mandrāku, kuram pār krūtīm gulēja Gledstona zizlis. Vai viņš ir pagalam? Izklausījās, ka zēns uz to cer.
- Diemžēl joprojām elpo, dēmons nopūtās un palūkojās uz Kitiju. Ar savu neprātīgo rīcību tu esi nolēmusi mani tālākām mocībām. Tas palūkojās debesīs. Es labprāt ar jums papļāpātu, bet mums visu laiku sekoja Izlūklodes. Golema parādīšanās tās būs aizbiedējusi, bet drīz vien tās atkal būs klāt, tāpēc būtu labāk, ja jūs pazustu.
