Netenjels rūpīgi vēroja ministru sejas Devro, kā pārakmeņojies no šoka, Divāls, sarkans no dusmām, Vaitvela, kā allaž akmens cietu seju, Mortensens, kura gaišie mati bija sajaukti, Frejs, kas joprojām gremoja cāļa gabalu, Malbindi, kuras acis bija iepletušās kā šķīvji. Sev par izbrīnu viņš pamanīja malā kopā ar zemākiem ministriem Kventinu Mierdari un Šolto Pinnu. Acīmredzot rīta notikumi bija atsaukuši šurp visus, kam vien valdībā bija kāda ietekme.
Zēns lūkojās no sejas uz seju un neredzēja neko citu kā vien dusmas un uztraukumu. Uz mirkli viņam ienāca prātā, vai tikai viņš nav maldījies un golems tūlīt nesabruks, tā arī neko neatklājis.
Premjerministrs noklepojās. Mandrāk, es pieprasu paskaidrojumus…
Viņš apklusa. Jo golems bija pagriezies. Tas sagrīļojās un gluži kā piedzēries vīrs devās pie Helēnas Malbindi, informācijas ministres. Visu acis sekoja milzim.
Tas joprojām var būt bīstams! Divāls, kas likās mazāk nobijies par pārējiem, iesaucās. Viņš uzsita Devro uz pleca.
- Mums nekavējoties jāevakuē visi no istabas!
-Muļķības! atskanēja Džesikas Vaitvelas skarbā balss.
- Mēs visi saprotam, kas te notiek. Golems atgriežas pie saimnieka. Mums visiem jāstāv un mierīgi jāgaida.
Nāves klusumā viņi vēroja, kā māla masa pasper vēl pāris soļu Helēnas Malbindi virzienā, kamēr sieviete drebošiem soļiem atkāpās. Tad tas pēkšņi mainīja virzienu un aiztipināja pie Džesikas Vaitvelas un Marmedjūka Freja. Vaitvela nepakustējās ne par mata tiesu, bet Frejs izdvesa baiļu kliedzienu, metās atpakaļ un paklupa uz zemē nomesta kaula. Viņš sabruka krēslā, piesarcis un acis iepletis.
Golems sasvērās uz Vaitvelas pusi, tas slējās pār ministri, lieliem māla gabaliem krītot uz grīdas.
Divāls iekliedzās: Mums ir atbilde un ilgāk vilcināties vairs nav vērts! Džesika Vaitvela ir šī radījuma pavēlniece! Ferēras jaunkundz, izsauciet policistus, kas pavadīs viņu uz Taueru!
Māla masa dīvaini noraustījās un atkal metās sānis prom no Vaitvelas jaunkundzes un tieši pie centrālā galda, kur sēdēja Devro, Divāls un Mortensens. Tie visi pakāpās atpakaļ. Tagad golems bija tikai nedaudz garāks par cilvēku, tas bija uz sabrukšanas robežas. Milzis atspiedās pret galda malu un apstājās. Viņu no burvjiem šķīra tikai metrs galda.
Uz galda nokrita liela māla pika. Un tad, ar pirms tam neredzētu spēku, golems metās uz priekšu, tas vilkās kā ķermenis, kam nav ne kāju, ne roku. Monstrs devās uz priekšu, salaužot galdu un nogāžot zemē brokastu traukus, atsitās pret tuvāko Izlūkložu tīklu, kas nomirgoja un izslēdzās. Milzis devās tieši pie nekustīgā policijas priekšnieka Henrija Divāla.
Istabā tagad bija pilnīgs klusums, bija dzirdama tikai Marmedjūka Freja čāpstināšana.
Divāla kungs, kura seja tagad bija pelnu pelēka, piecēlās no galda. Viņš atspiedās pret krēslu, un tas atsitās pret sienu.
Māli bija atstājuši lielāko daļu piku uz sasistajiem šķīvjiem un galda piederumiem. Golems beidzot nokļuva otrā galda pusē, izslējās, sašūpojās kā tārps, nogāzās uz grīdas un līda uz priekšu.
Divāla kungs parāvās atpakaļ, zaudēja līdzsvaru un atkrita ķrēslā. Viņš atvēra muti un atkal aizvēra, bet nespēja izdvest
ne skaņas.
Kustīgā mālu masa beidzot sasniedza viņa zābakus. Sakopojis pēdējos spēkus, māla briesmonis pacēlās virs policija;, priekšnieka galvas kā grīļīgs tornis. Un tad tas nogruva pār sēdošo vīrieti, izzūdot Kafkas maģijas pēdējām paliekām. Mals izšķīda smalkos gabaliņos, kas nolija pār Divālu kā dušu, un viņam uz krūtīm nokrita mazs, ovāls priekšmets.
Istabā valdīja klusums. Henrijs Divāls palūkojas lejup, samirkšķinādams ar māliem aizķepušās acis. Viņam klēpi gulēja neko neredzošā golema acs.
kņada, kādu sacēla Henrija Divāla atmaskošana, bija tik pamatīga, ka nudien nav vērts to pieminēt. Ilgu laiku Londonā valdīja baumas tās izplatījās kā viļņi ap ūdenī iemestu akmeni, sākoties no burvju apspriežu zālēm, izplešoties tālāk pa Vaitholu un aizplūstot līdz pat pilsētas tālākajiem nostūriem, kur par to runāja katrs vienkāršais iedzīvotājs. Vareno krišana vienmēr izsauc sajūsmas vētru, un šis nebija izņēmums. Tajā vakarā tika sarīkotas vairākas plašas ballītes, un tie Nakts policijas darbinieki, kas uzdrošinājās tovakar un nākamo nedēļu laikā parādīties ielās, no tautas saņēma vissliktāko attieksmi, kāda vien iespējama.
Tomēr todien vēl viss nebeidzās. Pagāja vesela mūžība, līdz izdevās arestēt Divālu lai gan tā nebija viņa vaina, jo policijas priekšnieks, satriekts no notikumu pavērsiena, pat nemēģināja pretoties vai bēgt. Bet sasodītie burvji sāka klaigāt, strīdoties, kas tad ieņems Divāla vietu, un plēšoties par policijas priekšnieka krēslu. Mans saimnieks šajā strīdā nepiedalījās viņa darbi runāja skaidrāk par vārdiem.
Beidzot kāds no premjerministra palīgiem izsauca resnu ifrītu, kas visu laiku bija slēpies priekšnamā, un ar tā palīdzību ieviesa kārtību. Ministri tika aizsūtīti mājās, Divālu un Džeinu Ferēru aizveda uz nopratināšanu un sajūsminātos skatītājus
