izvadīja no ēkas.*[1] Lielākā daļa aizgāja ātri un bez iebildumiem. Pāris tika pamudināti ar nelielu spridzekli pie sēžamvietas. Vairāki žurnālisti no The Times, kas bija pamanījušies pierakstīt visu notiekošo, ieskaitot burvju paniku, tika aizvesti uz kādu klusāku vietu, kur pārstrādāja reportāžas vēlamākā gaismā.
Džesika Vaitvela uzkavējās līdz pēdējam brīdim, kaislīgi deklarējot savu lielo nozīmi Netenjela panākumos, tomēr beidzot arī viņa aizgāja. Premjerministrs un mans saimnieks palika divatā.
īsti nezinu, kas viņu starpā notika, jo mani kopā ar ifrītu aizsūtīja ievest kārtību ielās. Kad es pēc vairākām stundām atgriezos, mans saimnieks viens pats sēdēja apspriežu istabā un ēda brokastis. Zižļa viņam vairs nebija.
Es atkal pārvērtos par mīnotauru, apsēdos viņam pretī pie galda un pabungoju ar nagiem pa grīdu. Saimnieks palūkojās uz mani, bet neko neteica.
- Tātad viss kārtībā? es jautāju. Viņš piekrītoši noņurdēja. Vai esam atguvuši labvēlību? Viņš pamāja. Un kāds ir tavs jaunais statuss?
- Iekšlietu ministrs. Jaunākais ministrs visos laikos.
Mīnotaurs nosvilpās. Tie nu gan ir zaudējuši prātu!
- Ceru, ka tas ir tikai sākums. Un, paldies Dievam, tagad es būšu neatkarīgs no Vaitvelas.
- Un zizlis? Vai tu drīkstēsi to paturēt?
Netenjels saviebās un nolika atpakaļ pudiņu. Nē. Tas tika nogādāts valdības mantu glabātavā, lai būtu "drošībā". Nevienam nav atļauts to izmantot. Tad zēna seja noskaidrojās. Tomēr es pieļauju, ka to varētu izmantot karā. Varbūt vēlāk Amerikas kampaņā… Viņš iedzēra kafiju. Izskatās, ka viņiem neveicas pārāk labi. Tad jau redzēsim. Man tikai jānogaida un jāatrod īstā pieeja.
- It kā tu jebkad spētu to iedarbināt!
Netenjels sarauca pieri. Protams, spēšu! Es tikai izlaidu pāris Norādījuma un Virziena buramvārdu, tas arī viss.
- Vienkārši runājot, tu visu salaidi dēlī, čomiņ! Un kas notika ar Divālu?
Mans saimnieks domīgi košļāja maizi. Viņu aizveda uz Taueru. Vaitvela atkal ir aizsardzības ministre, un tieši viņas uzraudzībā notiks izjautāšana. Lūdzu, pasniedz sāli.
Mīnotaurs darīja, kā prasīts.
Mans saimnieks bija apmierināts ar padarīto, taču arī man bija pamats līksmot. Netenjels bija zvērējis mani atbrīvot, tiklīdz tiks atrisināta noslēpumainā uzbrucēja lieta, un tā bija atrisināta, lai gan joprojām eksistēja pāris lietu, kas man nešķita skaidras. Tomēr tā nebija mana darīšana. Es mierīgi gaidīju, kad mani atlaidīs.
Gaidīju.
Pagāja vairākas dienas, kurās zēns bija pārāk aizņemts, lai ieklausītos manās prasībās. Viņš pārņēma sava departamenta vadību, apmeklēja augstākā līmeņa sanāksmes, kur diskutēja par Divāla nodarījumu, izvācās no savas vecās istabas un, liekot lietā jauno algu un premjerministra pateicību, nopirka stilīgu māju skvērā netālu no Vestminsteras. Tas uzlika man jaunus pienākumus, kurus es te nevēlos apspriest. [86] [1] Tie bija saistīti ar mazgāšanu, tapešu līmēšanu un tīrīšanas līdzekļiem. Vairāk ne vārda.
Saimnieks devās uz ballītēm pie premjerministra Ričmondā, noteica savu darbinieku pienākumus un pavadīja vakarus teātrī, skatīdamies nebeidzamas izrādes, kuras viņam pēkšņi bija ļoti iepatikušās. Viņam nudien bija nemierīga dzīve.
Kad vien radās izdevība, es atgādināju Netenjelam par solījumu
Jā, jā, viņš no rītiem izmeta, tuvākajā laikā es to nokārtošu. Bet pagaidām pieņemšanas istabā es gribētu pelēkus zīda aizkarus. Pabeidz iepirkumus pie Fīldinga un nopērc vēl pāris spilvenu. Un vannas istabā derētu Taškentas flīzes. [87] [1] Te nu viņš neatšķīrās no deviņdesmit procentiem pārējo burvju. Kad vien tie nemēģināja iedurt nazi otram mugurā, viņi aizrāvās ar greznas vides iekārtošanu. Viņu vēlme pēc luksusa lietām bija nevaldāma, un tās vienmēr bija jādabū nabaga džinam. Persijas burvji bija paši izlutinātākie viņi gribēja vienas nakts laikā pārcelt pilis no vienas vietas uz citu, celt tāsuz mākoņiem vai zem ūdens. Bija kāds burvis, kas gribēja pili no tīra stikla. Lai gan šādi viņa dzīve kļuva publiska, tā bija vēl viena liela kļūda. Mēs to uzcēlām vienas nakts laikā, un viņš laimīgi ievācās savā jaunajā mājvietā. Bet rītā, kad uzlēca saule, stikla sienas un jumti darbojās kā viena liela lēca, kas lauza saules starus un līdz pēcpusdienai sadedzināja burvi un viņa īpašumus.
- Sešas nedēļas ir gandrīz beigušās, es aizrādīju.
- Zinu, zinu. Bet tagad man patiešām jāiet.
Kādā vakarā viņš atgriezās mājās agrāk. Es stāvēju uz kāpnēm, uzraugot, kā tiek flīzēta virtuve [88] [1] Šo darbu veikšanai Netenjels man bija piešķīris divus foliotus, kas izskatījās pēc bāreņiem, ar apaļām acīm un tik piemīlīgi, ka aizkustinātu pat cietāko sirdi. Tomēr tie bija arī neglābjami sliņķi, tāpēc man nācās viņus nedaudz pacepināt uz lēnas uguns, lai panāktu paklausību.
, tomēr atrāvos no darba un devos vēlreiz ar viņu parunāt. Atradu zēnu ēdamistabā, kas pašlaik vēl bija nemēbelēta. Viņš nekustīgi lūkojās tukšajā kamīnā.
- Te tev vajadzētu kārtīgas tapetes, es ierosināju. Kaut ko tavam vecumam atbilstošu. Kā būtu ar automašīnām vai tvaikoņu motīvu?
