Mārtiņš bija sīks zēns ar tumšām acīm, šauru degunu un tādu enerģiju, kādu Kitija nekad iepriekš nebija redzējusi nevienā dzīvā būtnē. Viņš burvju uzbrukumā bija zaudējis abus vecākus, bet Kitija nekad nebija uzzinājusi, kā tas viss noticis. Mārtiņš nekad neskatījās acīs tiem, ar ko runāja, viņa skatiens vienmēr bija vērsts uz leju. Kad Spalvaskāta kungs atteicās atbalstīt viņa ierosinājumus par asākiem uzbrukumiem, viņš sākumā kaislīgi iebilda, bet tad pēkšņi apklusa un vairs neteica ne vārda, it kā nespētu izteikt savas jūtas.
Pāris dienu pēc Tima nāves Mārtiņš neieradās uz vakara patruļu. Kad Spalvaskāta kungs atnāca uz pagrabu, viņš atklāja, ka kāds pabijis slepenajā noliktavā un paņēmis vienu Elementu lodi. Pēc pāris stundām notika uzbrukums parlamentam. Elementu lode, iemesta Vaitholas zālē, bija nogalinājusi vairākus cilvēkus; pats premjerministrs tik tikko izglābies. Pēc pāris dienām Temzas krastā tika izskalots zēna nedzīvais ķermenis.
Kopš tās nakts Spalvaskāta kungs kļuva noslēgtāks un vieglāk aizkaitināms un iegriezās savā veikalā tikai Pretošanās kustības tikšanās reizēs. Anna pastāstīja, ka viņš meties nozagto burvju grāmatu pētīšanā. Šefs grib iegūt labākus ieročus, viņa paskaidroja. Mēs pagaidām esam tikai virspusē. Lai atriebtu Timu un Mārtiņu, mums vajadzīgas dziļākas zināšanas.
- Kā viņš to domā izdarīt? Kitija vaicāja. Tims viņai bija ļoti paticis, un viņa sēroja par biedra nāvi. Tās grāmatas ir sarakstītas svešās valodās. Spalvaskāta kungs tur neko nesapratīs.
- Viņš ir atradis kādu, kas mums palīdzēs, Anna sacīja.
Tobrīd grupai pievienojās jauns dalībnieks. Spalvaskāta
kungs viņa viedokli ļoti augstu vērtēja. Hopkinsa kungs ir zinātnieks, viņš sacīja, iepazīstinādams pārējos ar jauno biedru. Ļoti gudrs vīrs. Viņš spēj ielūkoties burvju zināšanās.
- Es cenšos, Hopkinsa kungs kautrīgi teica.
- Viņš strādā Britu bibliotēkā, Spalvaskāta kungs turpināja, uzsizdams jaunajam draugam uz pleca. Mani tur reiz gandrīz pieķēra, kad mēģināju dabūt… aizliegtu grāmatu. Hopkinsa kungs aizturēja sargus un palīdzēja man aizbēgt. Es biju tik pateicīgs, un mēs sākām sarunāties. Nekad nebiju saticis cilvēku, kas tik daudz zinātu! Viņš bija tik daudz iemācījies, te strādājot un lasot tekstus! Viņa brāli pirms vairākiem gadiem nogalināja dēmons, un arī viņš vēlas atriebties. Viņš zina… cik valodas tu īsti zini, Klem?
- Četrpadsmit, Hopkinsa kungs atteica. Un septiņus dialektus.
- Nu re! Kā jums tas patīk? Viņam diemžēl nav pretošanās spēju, bet viņš var palīdzēt izpētes darbos.
- Darīšu visu, kas būs manos spēkos, sacīja Hopkinsa kungs.
Lai kā arī Kitija mēģināja iegaumēt, kāds Hopkinsa kungs izskatās, tas nenācās viegli. Nejau tāpēc, ka viņš būtu ļoti neparasts patiesībā gluži pretēji. Viņš bija ļoti parasts ar pelēkiem, pūkainiem matiem un gludi skūtu zodu. Bija grūti pateikt, vai šis cilvēks ir vecs vai jauns. Viņam nepiemita nekādas īpašas pazīmes, dīvaini ieradumi vai runas īpatnības. Un viņā bija kaut kas tāds, kas ļāva viņu viegli aizmirst, pat tagad, kamēr viņš runāja, Kitija pieķēra sevi klausāmies vārdos, bet neskatāmies uz runātāju. Tas šķita patiešām interesanti.
Sākumā pārējie pret Hopkinsa kungu izturējās piesardzīgi. Tā kā jaunatnācējam nepiemita pretošanās spējas, viņš kopā ar pārējiem nedevās reidos. Viņa joma bija informācijas vākšana, un te nu jaunais biedrs ātri pierādīja savas spējas. Darbs bibliotēkā, neievērojamais izskats un lēnīgais raksturs ļāva viņam novērot burvjus. Tāpēc viņš bieži vien varēja paredzēt viņu gājienus, palīdzēdams organizēt reidus uz burvju mājām tad, kad viņi bija prom. Viņš bieži vien varēja pastāstīt par jaunākajiem Pinna veikalā pārdotajiem maģiskajiem priekšmetiem, iedams talkā Spalvaskāta kungam rīkot zādzības. Turklāt Hopkinsa kungs atklāja virkni buramvārdu, kas ļāva paplašināt Pretošanās kustības ieroču arsenālu. Viņš strādāja tik akurāti, ka drīz visi pierada paļauties uz viņu. Spalvaskāta kungs joprojām bija grupas vadītājs, bet Hopkinsa kunga gudrība bija viņu vaduguns.
Laiks ritēja. Kitija piecpadsmit gadu vecumā pabeidza skolu. Viņa bija ieguvusi vairākas kvalifikācijas, bet meiteni nesaistīja ne darbs fabrikā, ne sekretāres amats, ko piedāvāja varas iestādes. Tā vietā radās labāka alternatīva. Kitija pieņēma Spalvaskāta kunga piedāvājumu un, vecākiem par lielu prieku, sāka strādāt viņa mākslas piederumu veikalā par pārdevēju.
Blakus citiem darbiem viņa iemācījās sakārtot grāmatvedības virsgrāmatu, sagriezt akvareļa papīru un sašķirot otas pēc saru biezuma. Spalvaskāta kungs nemaksāja daudz, bet Kitija bija apmierināta.
