Spalvaskāta kungs vēroja, kā Stenlijs izkravā no slēptuves atnesto ieroču kasti. Nepārdzīvo, Klem! viņš uzsauca. Tu savu esi izdarījis. Pārējo atstāj mūsu ziņā. Mēs esam zagšanas speciālisti.
- Atvainojiet, ser, bet vai tad jūs arī nāksiet? Kitija vaicāja.
Vecā vīra seja dusmās sašķiebās. Protams! Tas būs manas
dzīves kroņa numurs! Kā tu drīksti domāt ko citu? Uzskati, ka esmu par vārgu?
- Nē, ser, protams, ne, Kitija atkal pievērsās abatijas kartēm.
Todien Pretošanās kustības galvenajā mītnē valdīja gaidpilns satraukums. Viņi visi, pat savaldīgā Anna, bija saīguši un saspringti. Rīta cēlienā tika izdalīts ekipējums, un katrs klusēdams sakārtoja ieročus. Kad Kitija atgriezās ar labvēļa dāvanām, Spalvaskāta kungs kopā ar Hopkinsu bija devušies uz tālāko istabu izpētīt instrukcijas. Pārējie, gandrīz nesarunādamies, drūzmējās veikala telpā starp otām un molbertiem. Anna gatavoja sviestmaizes pusdienām.
Tajā pēcpusdienā Kitija, Freds, Stenlijs un Niks uzkāpa bēniņos, lai trenētos. Freds un Stenlijs pret koka sijām raidīja sudraba diskus, tikmēr Niks un Kitija bija iesaistījušies cīņā ar nažiem. Nokāpuši lejā, viņi atklāja, ka Spalvaskāta kungs ar savu padomdevēju joprojām ieslēgušies istabā. Pussešos, kad gaisotne veikalā bija nokaitusi līdz baltkvēlei, Anna ienesa tējas krūzes un mandeļu cepumus. Pēc stundas Spalvaskāta kungs iznāca no aizmugurējās istabas. Atvieglots viņš atkrita krēslā un ielēja auksto tēju.
- Mēs esam atšifrējuši pamācības, viņš paziņoja. Tagad esam patiešām gatavi. Viņš pacēla tējas krūzi, it kā sacīdams tostu. Par visu, ko šis vakars nesīs! Mūsu pusē ir taisnība! Esiet droši un dedzīgi, mani draugi! Ja būsim drosmīgi un nevilcināsimies, mūsu dzīve nekad vairs nebūs tāda, kā bijusi!
Viņš iedzēra un ar skaļu klikšķi nolika tējas krūzi uz apakštasītes.
Sākās pēdējā saruna.
Kitija bija otrā, kas iegāja abatijā. Anna tur atradās jau gandrīz desmit minūtes. Kitija akli skatījās tumsā, dzirdot blakus Annas elpu. Vai riskēsim aizdegt gaismu? viņa pačukstēja.
- Man ir kabatas lukturītis, Anna tāpat čukstus atbildēja.
Šaurs gaismas stariņš atsitās pret pretējo sienu un uz mirkli
apgaismoja Kitijas seju. Meitene samirkšķināja acis un pacēla roku. Zemāk! Mēs nezinām, cik augstu ir logi.
Anna noliecās un pārlaida kabatas luktura gaismu pār akmens plākšņu grīdu, atklājot skatienam krāsas bundžu kalnus, lāpstas un dakšas, jaunu, spīdīgu zāles pļāvēju un citus darbarīkus. Kitija noņēma mugursomu un ieskatījās rokaspulkstenī. Nākamais.
It kā atbildot, ārpusē atskanēja tikko sadzirdama skrapstoņa. Anna nodzēsa kabatas lukturīti, un viņas ieskāva tumsa.
Durvis atvērās un atkal aizvērās, un atskanēja dziļi elpas vilcieni. Istabā nosmaržoja pēc stipra skūšanās losjona.
Kitija atvieglota nopūtās. Sveiks, Fred.
Pārējie grupas dalībnieki ieradās ar piecu minūšu starplaiku. Pēdējais nāca Spalvaskāta kungs, jau noguris un aizelsies. Viņš izdvesa: Frederik, Stenlij, iededziet lākturus! Šai… šai istabai nav logu. Mums nav no kā baidīties.
Spēcīgie gaismas avoti atklāja sešus reida dalībniekus visiem plecā bija mugursomas, mugurā melnas drēbes. Spalvaskāta kungs bija nokrāsojis melnu pat savu spieķi un ietinis tā galu melnā audumā. Tagad viņš bija atspiedies pret to un vēroja pārējos, pamazām atgūdams spēkus. Ļoti labi. Anna, lūdzu, izdali galvassegas.
Katrs saņēma melnu vilnas izstrādājumu, kas bija jāuzvelk pāri sejai. Freds savējo neuzticīgi nopētīja. Man tie nepavisam nepatīk. Kož.
Spalvaskāta kungs nepacietīgi paklakšķināja mēli. Ar melni nokrāsotām sejām vien nepietiks, Frederik. Tas ir ļoti svarīgi. Uzliec masku. Labi. Tagad uz klosteriem! Nikolas, vai soma ar hermētisko apmetni ir pie tevis? -Jā.
- Un āmurs?
- Arī.
- Frederik, vai pie tevis ir mūķīzeris? Un nažu komplekts? Lieliski. Stenlijam ir virve un kompass, Kitijai plāksteri, pārsēji un ziedes. Kapavietas atslēga ir pie manis. Attiecībā uz ieročiem mums katram jābūt vismaz vienam Molera stiklam un Elementu lodei. Labi.
Viņš atvilka elpu. Vēl pāris norādījumu, pirms ejam tālāk. Ieročus izmantojam kā galējo līdzekli tikai tad, ja mūs iztraucē. Citādi uzvedīsimies smalki. Ja abatijas durvis ir slēgtas, mēs tās uzlaužam. Iegājuši kapavietā, uzmeklējam dārgumus, ko es sadalīšu pa somām. Katrs ieliek somā to, ko es iedodu, un ejam prom tādā pašā kārtībā, kā ieradāmies. Satiekamies šajā istabā. Ja kaut kas noiet greizi, steidzieties atpakaļ uz noliktavu, nevis uz veikalu. Ja ar mani notiek kāda nelaime, par tālāko parūpēsies Hopkinsa kungs. Viņš gaidīs Druīdu kafejnīcā rīt pēcpusdienā. Jautājumu nav? Nikolas…?
Istabas otrā galā bija durvis. Niks klusi piegāja pie tām un pagrūda. Durvis atvērās, aiz tām bija tintes melna tumsa un svaigs gaiss. Klostera dārzs.
Ejam! Spalvaskāta kungs norīkoja.
Niks gāja pirmais. Viņam sekoja Kitija, tad Freds, Anna, Stenlijs un Spalvaskāta kungs.
