Izejot no joma un nogriežoties ziemeļu transeptā, piemiņas plākšņu pie kolonnām kļuva vairāk. Niks un Stenlijs pacēla lākturus, lai tie apgaismotu kapus. Kaut kur tepat bija jābūt Gledstona kapavietai. Daudzas statujas bija izgatavotas dabiskā cilvēka auguma lielumā un attēloja slavenus burvjus, kuri sēdēja izrotātos krēslos, pētīdami atritinātus pergamentus, stāvēja augstās ailēs, bālām, stingām sejām nolūkodamies uz garāmgājējiem. Kāda burve bija attēlota smejoties un nesot pie rokas būrīti ar vardi. Par spīti izlēmīgajai runāšanai, Kitija jutās nobijusies. Jo ātrāk viņi pametīs šo vietu, jo labāk.
- Šeit, Spalvaskāta kungs čukstēja.
Pieticīga statuja no balta marmora vīrs, kas, pieri saraucis, stāv uz apaļa paaugstinājuma. Viņam mugurā ir vecmodīgs uzvalks ar iestīvinātu apkaklīti un ap pleciem brīvi krītošs apmetnis. Pie kājām bija iegravēts tikai viens vārds:
GLEDSTONS
Šim vārdam bija tāds autoritātes spēks, ka to gandrīz varēja sajust. Viņi sapulcējās tālāk no statujas, saspiežoties kopā. Spalvaskāta kungs ierunājās: Kapavietas atslēga ir man kabatā. Ieeja ir tajā kolonnā mazas bronzas durvis. Kitij un Anna, jums ir gaišākas acis atrodiet durvis un atslēgas caurumu! Saskaņā ar norādījumiem, viņš noklepojās, tam jābūt kreisajā pusē.
Kitija un Anna apgāja apkārt statujai un tuvojās kolonnai, spīdinot kabatas lukturīša gaismu. Uzmirdzēja metāls. Abas piegāja tuvāk. Durvis bija mazas, tikai pusmetru augstas un ļoti šauras. Uz tām nebija nekādu rotājumu, izņemot smalku naglu rindu visapkārt.
- Atradām, Kitija nočukstēja. Neliels atslēgas caurums kreisajā pusē. Anna uzspīdināja gaismu. Tam priekšā bija zirnekļa tīkli.
Parādījās Spalvaskāta kungs un pārējie.
- Nikolas, sagatavo apmetni.
Apmēram divas minūtes Kitija un pārējie stāvēja tumsā, smagi elpojot caur melno sejas masku un gaidot, kamēr Niks būs visu sagatavojis. Laiku pa laikam attāla dūkoņa liecināja, ka kaut kur Parlamenta laukumā aizbrauc limuzīns. Citādi viss bija kluss, izņemot Spalvaskāta kunga krekšķināšanu.
Niks noklepojās. Kārtībā. Tobrīd atskanēja sirēnas policijas automašīna aizbrauca pāri Vestminsteras tiltam un pazuda naktī. Spalvaskāta kungs pamāja. Ir laiks! Sastājieties tuvu kopā, lai apmetnis visus pasargātu.
Nebija vajadzības to atkārtot. Viņi sastājās ciešā aplī ar skatu uz vidu, pleciem saskaroties. Niks stāvēja vidū, turēdams rokā smalku melnkoka šķirstiņu un āmuru. Spalvaskāta kungs deva zīmi. Atslēga ir man rokā. Tiklīdz apmetnis mūs pārklās, es to pagriezīšu. Lai arī kas notiktu, stāviet mierīgi un nekustieties.
Niks pacēla āmuru un trieca to pret šķirstiņa vāku. Tas salūza divās daļās, krakšķim atbalsojoties kā pistoles šāvienam. No šķirstiņa uzvirpuļoja dzeltenu dzirksteļu spiets, tas savērpās un uzmirdzēja, tad sagriezās virs cilvēku grupiņas apmēram četru metru augstumā un nolija lejup kā strūklaka, atsitoties pret akmens grīdu un pazūdot tajā. Dzirksteles joprojām cēlās no šķirstiņa un lija lejup, ieskaujot cilvēkus mirdzošā kupolā.
Spalvaskāta kungam rokā uzmirdzēja atslēga. Viņš strauji pastiepās, uzmanoties, lai roka neparādītos ārpus mirdzošā kupola, ielika atslēgu slēdzenē un pagrieza, ātri atraujot roku.
Viņi gaidīja. Neviens nepakustējās. Kitija juta, kā pār pieri plūst auksti sviedri.
Bronzas durvis bez skaņas atvērās. Aiz tām bija melna tumsa, kurā parādījās zaļa gaismas bumba. Atlidojusi līdz atvērtajām durvīm, tā pēkšņi ieguva paātrinājumu, un pēc brīža pār visu telpu bija izpleties zaļš mākonis, izgaismojot statujas un piemiņas plāksnes. Pretošanās kustības dalībnieki saspiedās ciešāk zem sargājošā apmetņa, kamēr buboņu mēra mākonis dedzināja gaisu virs viņiem, paceļoties augstu gaisā. Viņi bija drošībā, kamēr nespēra kāju ārpus sargājošā kupola, bet pat šeit viņiem nāsīs sitās tāda smaka, ka bija jārīstās.
Cerams, ka apmetnis darbojas ilgāk nekā buboņu mēra burvestība, Spalvaskāta kungs dvesa, kamēr zaļais mākonis šūpojās uz priekšu un atpakaļ pa baznīcu. Ja ne… tad baidos, ka mēs kļūsim par tādiem pašiem skeletiem, kādus redzēja Stenlijs.
Zem apmetņa bija ļoti karsti. Kitija juta, ka apziņa aizmiglojas. Viņa saknieba lūpas un mēģināja koncentrēties noģībt tagad nozīmētu iet bojā.
Pēkšņi zaļais mākonis uzsprāga. Šķita, ka tas, neatradis upurus, bija spiests aprīt pats sevi. Vēl mirkli visa telpa mirdzēja mironīgi zaļajā gaismā, pēc brīža tā jau bija pazudusi un atkal iestājās tumsa.
Minūtes ritēja. No Kitijas deguna nopilēja sviedru lāsīte. Nevienam sejā nepakustējās ne vaibsts.
Tad Spalvaskāta kungs histēriski iesmējās. Kitijai pār muguru pārskrēja skudriņas. Likās, ka šefs ir sajucis prātā. Meitene instinktīvi parāvās malā, prom no vecā vīra, un izkāpa ārpus sargājošā kupola. Viņa juta vieglas tirpas, izejot cauri dzeltenajai dzirksteļu sienai, un tad vairāk neko. Kitija palūkojās apkārt un ievilka elpu.
Kaps ir atvērts, viņa teica.
