Kapa klusumā viņi steidzās gar klostera ēkām, no tālienes uz sienas izskatīdamies pēc kustīgiem punktiņiem. Pa labi izgaismojās arkveida logi, bet pa kreisi klostera dārzs palika neredzams. Nebija mēness, kas varētu rādīt ceļu. Vieglie apavi slīdēja pa akmeņiem ar vēja nestu rudens lapu čaukstoņu. Spalvaskāta kunga spieķis, ietīts drēbē, apslāpēti klaudzināja aizmugurē. Priekšā šūpojās Nika nestais ķēdē iekārtais lākturis, kas gluži kā malduguns meta uz zemes šaudīgas gaismas strēles. Viņš nesa lākturi zemu, zem palodžu līmeņa, lai tikai viņus nepamanītu.
Kitija iedama skaitīja arkas. Pēc astotās lāktura gaisma pazuda pa labi, ap klostera ēkas stūri. Arī viņa metās ap ēkas stūri un turpināja soļot, atkal skaitīdama arkas. Viena, divas… Mugursomas lences griezās plecos, viņa juta, kā tās saturs šūpojas. Meitene cerēja, ka Elementu lodes ir droši iesaiņotas. Ceturtā, piektā… Viņa domās pārskaitīja pārējos ieročusnazis aiz jostas, metamais disks jakas kabatā. Tie deva lielāku drošības sajūtu nekā maģiskie ieroči, tāpēc ka tos nebija aptraipījis dēmonu pieskāriens.
Sestā, septītā… Viņi jau bija klosteru ziemeļu galā. Lāktura gaisma sašūpojās un apstājās. Kitija gandrīz uzskrēja virsū Nikam, tomēr laikus apstājās. Aiz viņas joprojām skanēja soļu čaboņa. Tad tā apklusa.
Meitene juta, ka Niks pagriež galvu un čukst: Abatijas jomas durvis. Redzēsim, kas mūs te sagaida.
Viņš pacēla lākturi. Kitija saskatīja veco durvju melno segumu, kas bija sanaglots ar smagām naglām, lāktura gaismai pārslīdot, to ēnas savijās. Gaisma atkal nolaidās zemāk. Nika pirksti pārslīdēja durvīm un naglām, meklējot aizbīdni. Viņa dzirdēja švīkstoņu, tad šņācienus un lāstus no Nika mutes un viņa jakas čaukstoņu. Acīmredzot viss nevedās, kā plānots.
- Nu taču! Kluss klikšķis, un pār akmens plāksnēm nolija gaisma. Niks bija nolicis lākturi zemē un tagad ar abām rokām mēģināja attaisīt aizbīdni. Aiz muguras, gandrīz ausī, Kitija dzirdēja Fredu nolamājamies. Viņa pamanīja, ka satraukumā ir sakodusi zobus tik cieši, ka žoklis sāpēja. Vai labdaris bija kļūdījies? Vai durvis joprojām bija aizslēgtas? Ja tā, tās bija stipras un labi noslēgtas. Tā bija vienīgā ieeja abatijā, un durvis uzlauzt viņi nespētu. Ar spridzināšanu riskēt nevarēja.
Kaut kas paslīdēja viņai garām. Viņa saoda Freda pēcskūšanās losjonu.
- Palaid mani! Pabīdies! Nika kurpju švīkstoņa, grabināšanās un Freda rūciens. Tad atskanēja skaļš krakšķis, ko pavadīja ierūsējušu eņģu čīkstoņa. Freda balsī skanēja apmierinājums. Man jau likās, ka nebūs nekādu problēmu. Tās nebija pat smagas!
Zēns atgriezās savā vietā. Nepasakot ne vārda vairāk, visi iegāja pa durvīm un aizvēra tās. Viņi bija Vestminsteras abatijas jomā.
Niks sakārtoja pārsegu uz lāktura, atstājot spīdēt tikai mazu gaismas kūli. Viņi pagaidīja, kamēr acis pierada pie tumsas. Baznīca nebija pilnīgi tumša: Kitija lēnām sāka saskatīt spokainas ēnas no lielajiem arkveida logiem, kas stiepās gar visu ziemeļu sienu. Tos no ārpuses apgaismoja garām braucošās automašīnas. Uz logu stikliem bija attēlotas dīvainas figūras, bet gaisma nebija tik spilgta, lai tās pilnībā saskatītu. No ielas nedzirdēja ne skaņas Kitija jutās kā ievīstīta milzīgā kokonā.
Pavisam netālu meitene saskatīja lielu akmens kolonnu, kuras augšējā daļa bija tīta ēnās. Tālāk stāvēja citas kolonnas, visas pie pamatnēm bija klātas ar dīvainiem, melniem plankumiem. Tie bija kapi, un, paskatoties uz tiem, meitene juta, ka vēderā kaut kas sagriežas.
Neskaidri spieķa klaudzieni liecināja, ka tuvojas Spalvaskāta kungs. Viņa vārdi, kaut arī izčukstēti zem maskas, atmodināja atbalsis, kas aizlidoja pa baznīcu gluži kā nopūtas. Pasteigsimies! Sekojiet man!
Spalvaskāta kungs, sekojot lāktura gaismai, gāja pa joma vidu. Viņš soļoja tik ātri, cik vien spēja, un pārējie mina viņam uz papēžiem. Stenlijs nogriezās pa kreisi. Ejot garām tumšai ailei, zēns uzmanīgi pacēla lākturi augstāk un šausmās iekliedzās. Viņš atlēca atpakaļ, un sašūpotā lāktura gaisma aizdejoja pa abatiju. Visiem ausīs skanēja kliedziena atbalss.
Spalvaskāta kungs apcirtās riņķī. Kitijai rokā uzzibēja nazis, Freds un Niks izrāva diskus. Kas noticis? Kitija nočukstēja, sirdij mežonīgi dauzoties.
No tumsas atskanēja Stenlija balss. Tepat blakus… spoks…
- Spoku nav. Pacel lākturi.
Stenlijs negribīgi paklausīja. Trīcošajā gaismā parādījās alkovs, kam blakus sienā bija izcirsta skeleta apaļskulptūra, kurai aptīts līķauts un rokā šķēps.
- Ak… Stenlijs novilka. Tā ir statuja.
- Muļķis! Kitija nošņācās. Tur vienkārši kāds ir apglabāts. Vai tu nevarēji kliegt vēl skaļāk?
- Iesim nu, Spalvaskāta kungs sacīja. Mēs veltīgi tērējam laiku.
