- Lai notiek, priekšniek. Šoreiz tev nav cepures ar sarkanu spalvu. Kā būtu ar sarkanu rozi rokās vai sārtu lenti matos?
- Paldies, nevajag.
- Es tikai piedāvāju…
Mēs pūlī izšķīrāmies. Es gāju gar pašu māju sienu, bet zēns droši devās uz laukuma centru. Tā kā lielākā daļa cilvēku, kas atgriezās mājās pēc darba, nez kāpēc gāja gar ielas malām, Netenjels izskatījās samērā vientuļš. Es vēroju, kā viņš aiziet. Zvirbuļu bars uzspurdza gaisā un aizlidoja virs namu jumtiem. Uzmanīgi tos pārskatīju, bet viņu vidū neredzēju nevienu dēmonu. Pagaidām viss bija kārtībā.
Vīrs ar smalkām ūsiņām un pašpārliecinātu dabu, piestiprinājis pie divriteņa ratus, aizbrauca līdz laukuma centram un uzstādīja tur hotdogu pārdošanas stendu. Viņš cepa maizītes un desiņas steidzīgajiem Prāgas iedzīvotājiem. Pie viņa letes jau bija sastājusies neliela rinda, kuras galā nostājās arī mans saimnieks, laiku pa laikam pametot skatienu apkārt.
Es nevērīgi nostājos vienā laukuma malā un pārlūkoju apkārtni. Man te nepatika pārāk daudzos logos atspoguļojās rietošās saules stari, neļaujot saskatīt, vai pa tiem kāds nolūkojas.
Bija jau seši. Arlekīns nerādījās.
Rinda pie hotdogu letes kļuva arvien īsāka. Netenjels bija pēdējais. Viņš pašļūca uz priekšu, meklēdams kabatās sīknaudu.
Es pārskatīju garāmgājējus dažādos laukuma stūros. Pie torņa stāvēja mazs pulciņš čehu, bet lielākā daļa iedzīvotāju joprojām steidzās mājup, nogriežoties ielās, kas ved prom no laukuma.
Ja Arlekīns šeit bija, viņš nedeva nekādu ziņu.
Nemiers pieauga. Joprojām nebija manāma nekāda redzama maģija, bet visi plāni virmoja.
Paraduma pēc pārbaudīju visas septiņas ieliņas, kas veda uz laukumu. Vismaz pavērās vairākas bēgšanas iespējas.
Netenjels tagad bija otrais rindā. Viņam priekšā stāvēja maza meitenīte, kas pieprasīja vēl vienu kečupa kārtu uz desiņas.
Pāri laukumam straujā solī devās garš vīrs. Viņam mugurā bija žakete, ap kaklu kaklasaite un pie rokas piebāzta soma. Es viņu nopētīju no galvas līdz kājām. Likās, ka viņš bija vienā augumā ar Arlekīnu, lai gan no tālienes bija grūti pateikt.
Netenjels šo vīru vēl nebija pamanījis. Viņš vēroja, kā mazā meitene ar abām rokām tur hotdogu.
Vīrietis ātrā solī devās Netenjela virzienā. Iespējams, pārāk ātri it kā viņam būtu kāds nezināms nolūks…
Es metos uz priekšu.
Vīrs pagāja cieši garām Netenjelam, neuzmetot viņam ne skatienu, un aizmaršēja pa bruģēto laukumu.
Atviegloti nopūtos. Iespējams, zēnam bija taisnība. Es biju pārāk uzvilkts.
Netenjels pirka hotdogu. Likās, ka viņš ar pārdevēju pārspriež salātu daudzumu.
Kur gan bija Arlekīns? Torņa pulkstenis rādīja divpadsmit pāri sešiem. Tas vīrs kavējās.
Laukuma malā sadzirdēju zvanīšanu attālu, ritmisku, gluži kā kamanu zvārgulīšus Lapzemes sniega klajumos. Likās, ka skaņa nāk no visām pusēm vienlaikus. Man tā šķita pazīstama, lai gan atšķīrās no visa, ko es pirms tam biju dzirdējis… nespēju noteikt, kas tā par skaņu.
Un tikai tad, kad pamanīju zilo mundieru rindas parādāmies katrā no septiņām ielām, kas veda uz laukumu, es beidzot sapratu. Uz bruģētajām ielām klabēja zābaki, šautenes saules gaismā mirdzēja, metāla nozīmītes šķindēja uz karavīru krūtīm, un Prāgas armija parādījās mūsu redzeslokā. Pūlis metās sānis, skanēja satrauktas balsis. Kareivji pēkšņi apstājās un nobloķēja visas ielas.
Skrēju pie Netenjela.
Mandrāk! es auroju. Aizmirsti par Arlekīnu! Mums jābēg.
Zēns pagriezās, turot rokā hotdogu, un pamanīja karavīrus. Cik apnicīgi!
-Visas ielas ir bloķētas, un mēs nevaram bēgt pa jumtiem. Arī tur viņiem ir skaitliskais pārsvars.
Netenjels pacēla skatienu un ieraudzīja, ka uz jumtiem sapulcējušies vairāki duči foliotu, kas tikko bija uzrāpušies pa notekcaurulēm un drūzmējās uz māju korēm un ap skursteņiem, lūrot uz mums un ar astēm rādot nepieklājīgus žestus.
Arī hotdogu tirgotājs bija pamanījis armijas vīrus un ar šausmu brēcienu uzlēca uz divriteņa un lielā ātrumā aiztraucās pa brugakmeņiem klāto laukumu, aiz sevis pametot desu, salātu un karstu ogļu taciņu.
- Tie ir tikai cilvēki, Netenjels sacīja. Te nav Londona. Izlauzīsimies cauri.
Mēs skrējām uz tuvāko Kārļa ielu. Man likās, ka tu nevēlies, lai es kļūstu vardarbīgs un lietoju maģiju, es sacīju.
- Aizmirsti par to. Ja mūsu čehu draugi grib kaut ko uzsākt, tad mēs varam… ak…
Mēs skatījāmies uz riteņbraucēju, kas, no bailēm kā sajucis un nesaprazdams, ko darīt, apriņķoja pāris apļu pa laukumu un tad, galvu noliecis un ātri pedāļus mīdams, mainīja virzienu un metās pret armijas rindām. Kāds karavīrs pacēla šauteni. Atskanēja šāviens. Riteņbraucējs noraustījās, galva nokārās uz sāniem, kājas nošļuka no pedāļiem. Bet divritenis, inerces dzīts, vēl kādu gabalu ripoja, raujot aiz sevis hotdogu ratus, ietriecās tuvākajā armijas rindā un apgāzās, uzmetot virsū kareivjiem pārdevēja ķermeni, desiņas, karstās ogles un kāpostu salātus.
Mans saimnieks apstājās, smagi elpodams. Man vajadzīgs vairogs! viņš sacīja. Tūlīt!
- Kā vēlies.
