Jumti, kas vienmēr bija nedaudz ieliekušies, tagad bija gandrīz pilnībā sagāzušies ielūzušas sijas un nolupuši dakstiņi. Es nometos uz pirmās mājas jumta un nopētīju ielu. Alkatīgā imperatora Rūdolfa laikā Zelta iela bija dižs maģijas centrs, kura mērķis bija izgatavot Filozofu akmeni. [43] [1] Izdaudzinātais akmens, kas it kā spēj pārvērst ikvienu metālu zeltā un sudrabā. Tā esamība, protams, ir pilnīgas muļķības, kā tev varētu pastāstīt ikviens velnēns. Mēs, džini, spējam mainīt lietu izskatu ar ilūziju palīdzību, bet pilnībā mainīt kādas lietas būtību nav iespējams. Bet cilvēki nekad neklausās tajā, kas viņiem nepatīk, un tādējādi neskaitāmi alķīmiķi ir velti izniekojuši savu dzīvi.
Katra māja šeit piederēja kādam alķlmiķim, un tolaik mazās kotedžas dūca no darbīguma. [44] [1] Burvji ieradās šurp no visām pasaules malām no Spānijas, Lielbritānijas, sniegotās Krievijas un Indijas tuksnešiem, cerēdami radīt Filozofu akmeni un iegūt milzīgo atlīdzību. Katrs bija daudzu amatu meistars, katra kalpībā atradās ducis džinu. Katrs verdzināja savus kalpus daudzus gadus, bet tā arī neieguva cerēto. Viņu bārdas nosirmoja, rokas kļuva vārgas, apmetņi zaudēja krāsu no neskaitāmajām izsaukšanām un eksperimentiem. Cits pēc cita viņi vēlējās atteikties no uzsāktā darba, bet Rūdolfs to neļāva. Tie, kas mēģināja aizbēgt, tika apturēti pie pilskalna kāpnēm. Tie, kas gribēja tikt prom, izmantojot maģiju, atklāja, ka ap kalnu apvilkts aizsargtīkls. Viņi nevarēja aiziet. Daudzi nomira cietumos, citi beidza dzīvi pašnāvībā. Tiem dēmoniem, kas bija šeit klāt, tā bija laba mācība arī mūsu gūstītāji var tikt notverti savu ambīciju tīklos.
Pat tad, kad Filozofu akmeni neviens vairs nemēģināja izgatavot, iela palika to ārzemju burvju mājvieta, kas strādāja čehu labā. Valdība vēlējās, lai viņi būtu tuvu pilij, kur tos varēja labāk pieskatīt. Un tā tas turpinājās līdz dienai, kad pilsētā ieradās Gledstona spēki.
Tagad te nemitinājās neviens svešzemju burvis. Mājas bija mazākas, nekā es atcerējos, saspiedušās kopā kā putni uz zemesraga. Es sajutu seno maģiju, kas bija dziļi iesūkusies māju sienās, bet jaunas maģijas te gandrīz nebija. Izņemot… attālo plānu trīcēšanu, kuras avots tagad atradās vēl tuvāk. Sikspārnis uzmanīgi palūkojās apkārt. Ko tas redzēja? Suni, kas raka alu netālu no mūra sienas. Logu, kas atklāja izgaismotu istabu, kur vecs vīrs bija saliecies pie kamīna. Jaunu sievieti, kas uzmanīgi gāja pa bruģēto ielu augstpapēžu kurpēs, iespējams, dodamās pils virzienā. Tumšus logus, aizvērtus slēģus, caurus jumtus un salauztus skursteņus. Vieglu vēja pūsmu. Pustoņos ieturētu ainavu.
Un trīspadsmito numuru, apmēram ielas vidū, kas neatšķīrās no pārējām mājām ar savu drūmo un melanholisko izskatu, tomēr sestajā plānā to apjoza aizsargtīkls. Tur dzīvoja kāds, kas nevēlējās, lai viņu traucē.
Sikspārnis palidinājās augšup pa ielu, uzmanīgi izvairīdamies no aizsargtīkla stariem. Pārējā iela bija tumša un klusa, pilnībā iegrimusi vakara nodarbēs. Ātri lidoju atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru biju ieradies, lejā pie sava saimnieka.
- Es atradu to māju, ziņoju. Vidēji stipra aizsardzība, bet domāju, ka tiksim tai garām. Pasteidzies, kamēr nevienu nemana.
Esmu jau teicis to iepriekš, bet nespēju neatkārtot, ka cilvēki ir vienkārši bezpalīdzīgi, kad jādarbojas pašu spēkiem. Jūs pat nespējat iedomāties, cik ilgs laiks bija nepieciešams, lai zēns uzkāptu tos nieka divsimt piecdesmit sešus pakāpienus, cik bieži viņam bija jāapstājas un jāievelk elpa un kādā krāsā pēc tam bija viņa seja…
- Kaut mēs būtu paņēmuši līdzi papīra maisiņu, es teicu. Tad mēs to varētu uzmaukt tev galvā. Šobrīd tava seja ir tik sarkana, ka noteikti redzama pat Vltavas otrā krastā. Šis taču nebija nekāds lielais pakalns!
- Kāda… kāda aizsardzība tai mājai ir? Zēns joprojām domāja par darbu.
- Diezgan plāns aizsargtīkls. Nekādu problēmu. Vai tu vispār nenodarbojies ar sportu?
- Nē. Man nav laika. Esmu pārāk aizņemts.
- Ak pareizi, es aizmirsu, cik tu tagad esi nozīmīgs.
Pēc desmit minūtēm mēs nonācām pie sagruvušā torņa un es atkal kļuvu par Ptolemaju. Šādā izskatā mēs nonācām līdz ielas pagriezienam, kur mans saimnieks atspiedās pret sienu, lai atvilktu elpu, un palūkojās uz Zelta ielu.
- Nav nekāda skaistā ainava, vai ne? es komentēju.
-Jā. Viņiem vajadzētu… te visu nolīdzināt… un uzcelt no jauna.
- Es runāju par tevi.
- Kura… kura māja tā ir?
- Trīspadsmitais numurs? Pa labi, trīs mājas tālāk, ar balto apmetumu. Kad būsi beidzis elst un pūst, dosimies tālāk.
Mēs uzmanīgi aizlavījāmies līdz kotedžai, slēpdamies ēnās. Mans saimnieks jau gatavojās soļot uz parādes durvīm. Es izstiepu roku, lai viņu apturētu. Pagaidi! Aizsargtīkls ir tieši tev priekšā. Vēl sprīdis, un tu tajā ieskriesi.
Viņš apstājās. Kā tu domā tikt iekšā?
- Es nedomāju, sīkais, es zinu. Es ar tādām lietām nodarbojos jau tolaik, kad Babilona vēl bija neliels miestiņš. Paej malā, skaties un mācies.
