Pacēlu roku un apliecu mums abiem apkārt vairogu tas bija mirdzošs un labi saskatāms otrajā plānā; izskatījās pēc kartupeļa formas lodes, kas šūpojās, mums ejot. Un tagad sprādzienu! zēns norīkoja. Mums jāizlaužas cauri.
Neticīgi palūkojos uz Netenjelu. Vai esi pārliecināts? Tie vīri nav maskējušies džini.
- Nu labi, tad vienkārši notriec viņus malā. Nedaudz piekauj. Man vienalga, ja tikai tiekam prom neskarti…
Kāds karavīrs atrāvās no jucekļa, ko bija izraisījis velosipēdists, un izšāva. Lode lidoja no trīsdesmit metru attāluma, tieši cauri vairogam un atkal tālāk, pa ceļam sajaucot Netenjela matus.
Zēns nikni palūkojās uz mani. Kas tev tas par vairogu?
Es pārbolīju acis. Viņi šauj ar sudraba lodēm. [40] [1] Tā kā sudrabs ir mūsu būtībai indīgākā viela, tas spēj šķelt mūsu burvestības kā nazis sviestu. Lai gan Prāgā maģija vairs nebija tādā līmenī kā kādreiz, vecās gudrības viņi nebija aizmirsuši. Vecajos laikos sudraba lodes parasti netika izmantotas pret džiniem, bet gan pret citiem pretiniekiem.
Vairogs nav drošs. Es pagriezos, satvēru viņu aiz apkakles un tajā pašā mirkli pārvērtos. Slaidā, elegantā Ptolemaja forma izstiepās, āda kļuva par akmeni, tumšie mati par ķērpi. Tagad pa laukumu skrēja melnīgsnēja gargoila, velkot līdzi noskaitušos pusaudzi.
Kur tu skrien? Netenjels auroja. Visi ceļi ir nogriezti!
Gargoila paklabināja knābi. Klusē! Es domāju.
Lai gan padomāt šajā tracī bija grūti. Skrēju atpakaļ uz laukuma vidu. No visām ielām izsoļoja karavīru rindas, izstieptās šautenes mirdzēja, zābaki klaudzēja, nozīmītes žvadzēja. Folioti uz jumtiem dedzīgi sasaucās un sāka rāpties lejup, švīkstot gar sienām kā milzīgi kukaiņu bari. Gargoila palēnināja gaitu. Garām lidoja ložu krusa. Zēns pašlaik bija viegli ievainojams, tāpēc es parāvu saimnieku sev priekšā un sakļāvu akmens spārnus viņam pāri, neļaujot lodēm viņu savainot. Turklāt šādi es vairs nedzirdēju viņa iebildumus.
Sudraba lode atsitās man pret spārnu, skarot manu būtību ar indīgo pieskārienu.
Mēs bijām ielenkti sudraba lodes uz ielas, folioti uz jumtiem. Atlika tikai viena izeja vidusceļš.
Es nedaudz pacēlu spārnu un parādīju zēnam laukumu. Kā tev šķiet, kurai mājai ir visplānākās sienas? es vaicāju.
Kādu brīdi likās, ka viņš nesaprot. Tad tomēr Netenjelam atausa gaisma. Tu taču nedomā…
-Tai ar rozā slēģiem? Varbūt tev taisnība… Nu, paskatīsimies!
Mēs atkal skrējām cauri ložu krusai es, knābi uz priekšu izstiepis un acis samiedzis, zēns, smagi elsodams, mēģinādams saliekties līkumā un aizsegt ar rokām seju. Gargoilas ir diezgan labas skrējējas, ja ņem vērā viņu spēcīgās kājas un spārnus, kas paātrina gaitu, un es ar prieku varu teikt, ka aiz mums palika tikai apsviluši bruģakmeņi.
īsi aprakstīšu savu mērķi: četrstāvu ēka, kantaina un plata, ar augstiem arkveida logiem un veikalu pirmajā stāvā. Aiz tās pacēlās Tīna baznīcas torņi. [41] [1] Es gandrīz vai varēju sadzirdēt, kā vecais labais Tiho mani uzmundrina. Viņam patika derības. Reiz mēs saderējām, ka es nevaru ar vienu lēcienu tikt pāri Vltavas upei noteiktajā dienā. Ja man tas izdotos, viņš solīja nodot sevi manā rīcībā, lai es darītu, ko vien vēlos. Protams, vecais viltnieks bija izrēķinājis, ka tieši todien Vltavā būs pavasara plūdi. Todien upe izgāja no krastiem un kļuva daudz platāka nekā parasti. Es piezemējos otrā krastā līdz ar nagiem. Manu saimnieku tas tā uzjautrināja, ka viņš smējās, līdz zelta deguns nokrita no sejas.
Mājas īpašnieks ēku ļoti mīlēja katram logam priekšā bija nesen krāsoti rozā slēģi. Uz katras palodzes stāvēja puķu kastes, kurās ziedēja rozā un baltas peonijas. Pie katra loga bija piekārti gaisīgi mežģīņu aizkari. Švītīgi. Vēl tikai trūka, lai slēģos būtu izgrebtas mazas sirsniņas.
Karavīri no tuvākajām ielām skrēja šurp, gribēdami nogriezt mums ceļu.
Folioti rāpās lejup pa notekcaurulēm vai lēca no jumtiem, izmantojot rokas kā izpletņus.
Izlēmu, ka vislabāk būtu mērķēt uz otro stāvu, tieši pa vidu abiem ienaidnieku grupējumiem.
Ieskrējos un lēcu, spārnus plivinot, divas tonnas smagā gargoila uzšāvās gaisā. Mums pakaļ lidoja divas lodes un viens foliots, kas metās mums ceļā. Lodes mums pašāvās garām, bet foliots sadūrās ar akmens dūri, kura samīcīja viņu plakanu kā pīrāgu, kam kāds uzkāpis ar kāju.
Divas tonnas smagā gargoila ielidoja pa otrā stāva logu.
Vairogs joprojām darbojās, tādējādi lielākoties pasargājot mūs no stikla lauskām un koka šķembām, ķieģeļu gabaliem un plastikāta, kas lidoja uz visām pusēm. Tomēr zēns sāpēs iebļāvās, un vēl trakāk kliedza vecā kundze, kas mierīgi sēdēja klubkrēslā, kad mēs pēkšņi palidojām viņai garām. Es vēl paspēju uzmest skatienu guļamistabai, kura varēja lepoties ar skaistu mežģīņu ietērpu, un tad mēs atkal bijām ārā no mājas, triecoties cauri nākamajai sienai.
Mēs kritām lejup tumšā sānieliņā, un aiz mums nobira ķieģeļi un nokrita veļas gabali, ko kāds neapdomīgs indivīds bija izžāvis uz virves pāri ielai. Mēs piezemējāmies smagi. Zēns izlidoja gargoilai no nagiem un ievēlās renstelē.
