Es piegāju pie mirdzošā tīkla, kas aizklāja ieeju mājā, un pieliecos tam tuvāk. Izvēlējos mazu caurumiņu tīklā un viegli tam uzpūtu. Man izdevās: elpas [45] [1] Burvestību veido izelpa no mutes un maģiska zīme. Tas nekādā veidā nav saistīts ar nevēlamo vējiņu, kas tiek radīts pilnīgi citā veidā. radītā sudraba burvestība ielidoja caurumā un tur palika, nedz izkrītot cauri, nedz pazūdot. Turklāt tā bija pārāk viegla, lai iekustinātu trauksmes mehānismu. Pārējais bija bērnu spēle. Es uzmanīgi paplašināju sudraba riņķi, kas lēnām plēsa tīklu. Pāris minūšu laikā tīklā netālu no zemes parādījās liels, apaļš caurums. Es izliecu to kā vārtus un nevērīgi izkāpu cauri. Tava kārta!
Zēns sarauca pieri: Darīt ko? Es joprojām neko neredzu.
Nedaudz aizkaitināts, es pārveidoju vārtus tā, lai tie būtu redzami otrajā plānā. Jūties laimīgs? Uzmanīgi kāp cauri.
Zēns tā arī izdarīja, bet nejutās pietiekami iespaidots. Ha! Varbūt tas caurums tur jau bija.
- Nav mana vaina, ka jūs, cilvēki, esat tik akli, es nošņācu. Bet tu kārtējo reizi pieņem manas prasmes kā kaut ko pašu par sevi saprotamu. Piecu tūkstošu gadu laikā uzkrātā pieredze tavā rīcībā, bet tu pat paldies nepasaki! Labi. Ja tu netici, ka te ir aizsargtīkls, es ļoti vienkārši varu to iedarbināt. Tad tikai sagaidi burvi Kafku.
- Nē, nē, viņš aši nobēra. Es tev ticu.
- Vai esi pārliecināts? es joprojām turēju pirkstu sprīža attālumā no mirdzošā aizsargtīkla.
- Jā! Nomierinies. Mēs pielavīsimies pie loga un pārsteigsim viņu nesagatavotu.
- Labi. Tu pirmais.
Viņš pārliecinoši devās uz priekšu, tieši virsū otram aizsardzības tīklam, ko es nebiju pamanījis. [46] [1] Tas bija ļoti smalks. Redzams tikai septītajā plānā, no ļoti tieviem diedziņiem. Ikviens varētu to palaist garām. Mājā iegaudojās skaļa sirēna, kas šķita sastāvam no dučiem zvanu un pulksteņa sitienu. Tā skanēja vairākas sekundes. Netenjels skatījās uz mani. Es skatījos uz Netenjelu. Pirms kāds no mums paspēja kaut ko uzsākt, skaņa apklusa un kotedžas durvis nograbēja. Tās atvērās, un pa durvīm izbrāzās garš vīrietis lielām acīm un naktsmici galvā [47] [1] Protams, viņam mugurā bija ne tikai naktsmice, bet arī citas drēbes. Bet par tām es pastāstīšu vēlāk šis ir pārāk saspringts stāstījuma brīdis., nikni kliegdams.
- Es taču tev teicu, ka ir par agru! viņš sauca. Tas nebūs gatavs līdz rītausmai! Vai tu liksi mani mierā… Ak tā. Viņš pirmo reizi pamanīja mūs. Kas par velnu?
- Jūs gandrīz uzminējāt, es sacīju. Lai gan tas atkarīgs no skatapunkta. Es metos uz priekšu un notriecu viņu pie zemes. Pēc brīža viņam rokas bija skaisti sasietas aiz muguras ar halāta jostu. [48] [1] Redzi nu? Viņam mugurā bija halāts. Un pidžama. Viss gluži piedienīgi. Tas bija domāts, lai novērstu jebkādas straujas roku kustības, ar kurām viņš varētu kādu atsaukt palīgā. [49] [1] Vai rupjas roku kustības, kas varētu satraukt zēnu. Mute tika aizbāzta ar gabalu no Netenjela krekla, lai neļautu izteikt nekādas maģiskas komandas. To izdarījis, es pieslēju svešo kājās un iegrūdu atpakaļ istabā, pirms vēl mans saimnieks paspēja izteikt kādu komandu. Nepieciešamības gadījumā džins spēj rīkoties tik ātri.
- Paskaties tikai! es lepni teicu. Un nav pat redzamu vardarbības pēdu.
Mans saimnieks samirkšķināja acis. Tu sabojāji manu kreklu! Saplēsi to uz pusēm!
- Žēl gan, es novilku. Tagad aizver durvis. To mēs varēsim pārrunāt iekšā.
Aizvēruši durvis, mēs beidzot apskatījām arī burvja dzīvesvietu. Kafkas kunga mājvietu vislabāk raksturotu vārdu savienojums "mākslinieciska nekārtība". Grīda, gulta un visas pārējās virsmas bija nokrautas ar grāmatām un manuskriptiem, dažviet vairāku collu biezumā. Savukārt grāmatu lapas un manuskriptus klāja bieza putekļu kārta, tās bija izraibinājušas piezīmes un daudzi nepievilcīgi pleķi, kas izskatījās kā pārpalikumi no pusdienām. Šajā juceklī vēl bija pamanāms liels galds un krēsls, sofa un istabas stūrī vienkārša, četrkantaina izlietne. Daži pergamenta rituļi bija nonākuši arī izlietnē.
Izskatījās, ka kotedžas pirmajā stāvā ir tikai šī viena istaba. Logs istabas tālākajā sienā atklāja skatu lejup no kalna pilsētas ugunis dūmakaini atspīdēja cauri stiklam. Uz otro stāvu pacēlās koka kāpnes, kas, visticamāk, veda uz guļamistabu. Neizskatījās, ka burvis pēdējā laikā būtu turp devies: tuvāk ieskatoties, viņa acis bija ļoti nogurušas un vaigi iekrituši. Turklāt viņš bija ļoti tievs, salīcis, it kā no viņa būtu aizplūdusi visa enerģija.
Ne pārāk iespaidīgi ne burvis, ne istaba. Tomēr šis bija punkts, kur radās septiņu plānu kustēšanās: es to jutu vēl stiprāk nekā iepriekš. Man pat klabēja zobi.
- Apsēdini viņu, mans saimnieks teica. Piemēram, uz dīvāna. Pagrūd tos papīrus malā! Labi. Viņš apsēdās uz galda malas, vienu kāju uz grīdas un otru viegli šūpodams. Tātad, viņš vērsās pie gūstekņa skaidrā čehu valodā, man nav daudz laika, Kafkas kungs. Ceru, ka piekritīsiet sadarboties.
Burvis paskatījās uz zēnu nogurušām acīm un pamāja.
