- Es jūs brīdinu, Netenjels turpināja, ka esmu ļoti ietekmīgs burvis. Manā rīcībā ir daudz varenu garu. Būtne, ko jūs redzat savā priekšā, es iztaisnoju plecus un izriezu krūtis, ir tikai viena no mazākajām un nenozīmīgākajām manā kalpībā. -
Nolaidu plecus un izgāzu vēderu. Ja nesniegsiet man vajadzīgo informāciju, jo ļaunāk jums.
Kafkas kungs izgrūda grūti saprotamu skaņu, tad pamāja un pārgrieza acis.
Zēns paskatījās uz mani. Kā tev šķiet, ko tas nozīmēja?
- Kā lai es zinu? Iesaku izņemt viņam no mutes lupatu un noskaidrot.
- Labi. Bet ja viņš izteiks kaut zilbi burvestības, nekavējoties iznīcini viņu! Netenjels savilka niknu seju, kas lika viņam izskatīties kā kuņģa čūlas mocītam slimniekam. Es atbrīvoju burvi no lupatas mutē. Viņš kādu brīdi klepoja un sprauslāja, neizsakoties ne par matu skaidrāk kā iepriekš.
Netenjels uzsita ar pirkstu kauliņiem pa brīvo galda virsmu.
- Pievērsiet uzmanību maniem vārdiem, Kafkas kungs! Jūsu interesēs ir atbildēt uz visiem maniem jautājumiem, un klusēšana neko nelīdzēs! Iesākumam…
- Es zinu, kāpēc jūs esat ieradies! burvis beidzot ierunājās, lai gan viņa balss bija tik vārga, ka gandrīz gatavojās izdzist.
- Jums nav man jāstāsta! Jums ir vajadzīgs manuskripts. Kas gan cits, jo tikai tam esmu veltījis visus savus spēkus pēdējo sešu mēnešu garumā! Pa šo laiku tas saēdis manu dzīvi, nozadzis manu jaunību! Mana āda dreb ar katru pildspalvas kustību. Manuskripts! Tas jums ir vajadzīgs!
Netenjels bija samulsis. Manuskripts? Var jau būt… Bet ļaujiet man pateikt…
- Man pavēlēja klusēt un draudēja ar nāvi, Kafka turpināja, bet kāda tam vairs nozīme? Jau pirmā reize bija ļoti grūta. Bet paveikt to otrreiz ir pilnībā neiespējami! Redziet, kā pazudusi mana enerģija… Viņš pacēla pret gaismu apsaitētu rokas locītavu roka trīcēja, āda bija sažuvusi un likās, ka gaisma spīd cauri kauliem. To tas man ir nodarījis. Pirms tam es biju dzīves spara pilns…
- Jā, bet kas…
- Es zinu, kas jūs esat, vīrs turpināja, runādams tā, it kā mana saimnieka te nemaz nebūtu. Lielbritānijas valdības aģents. Es jau ilgu laiku gaidīju jūsu ierašanos, lai gan neparedzēju, ka viņi sūtīs kādu tik jaunu un nepieredzējušu. Ja jūs būtu ieradies pirms mēneša, būtu varējis mani glābt. Bet tagad ir vienalga. Viņš nopūtās. Tas ir jums aiz muguras uz galda.
Zēns palūkojās, pastiepa roku un pacēla papīru. To izdarījis, viņš pēkšņi iekliedzās sāpēs un nometa to atpakaļ. Ā! Tas ir noburts!
- Neizrādi nu savu jaunību un pieredzes trūkumu, es novilku. Man kauns par tevi. Vai tu tiešām nesaproti, kas tas ir? Katrs, kam acis pierē, varētu pateikt, ka tas ir visas Prāgas maģisko aktivitāšu centrs. Nav brīnums, ka tu saņēmi šoka triecienu. Paņem to caur kabatlakatiņu un izpēti rūpīgāk. Un tad pastāsti man, kas tas ir.
Protams, es to jau zināju. Šādus papīrus biju redzējis jau iepriekš. Bet man patika vērot, kā nabaga jaunais burvis trīcēdams izpilda katru manu norādījumu, ietīdams roku kabatlakatā un ļoti uzmanīgi paceldams dokumentu gaisā. Tas bija liels manuskripts, rakstīts uz teļa ādas, kas izstiepta un žāvēta pēc senas metodes, ar biezu krēmkrāsas virskārtu, kura piesātināta ar varas auru. Bet spēks plūda nevis no materiāla, bet no vārdiem, kas bija uz tā uzrakstīti. Tie bija rakstīti ar neparastu tinti, kas bija gan sarkana, gan melna [50] , turklāt no labās uz kreiso pusi, no lapas apakšas uz augšu, kaligrāfiskā un smalkā rūnu rakstā. Zēna acis bija brīnumā ieplestas. Viņš sajuta smalko mākslu un pūles, kas bija ieliktas šajā darbā, lai gan nespēja izlasīt rūnu rakstu. Iespējams, ka Netenjels būtu izteicis savu apbrīnu, ja spētu bilst kaut vārdu, bet Kafkas kungs joprojām dziedāja kā kanārijputniņš.
- Tas vēl nav pabeigts, viņš teica. Jūs jau redzat. Jāpieraksta vēl puse rindas. Tas ir vienas nakts darbs: tā būs mana pēdējā nakts, jo, ja viņš mani nenogalinās, tad tinte prasīs manas pēdējās asins lāses. Vai redzat to brīvo laukumu lapas augšā? Tur īpašnieks ierakstīs savu vārdu. Tikai tik daudz asiņu viņam jāizlej, lai iegūtu varu pār radījumu. Viņš tiek lēti cauri, ne tā kā nabaga Kafka.
- Kāds ir viņa vārds? es vaicāju. Vienmēr labāk ir uzreiz ķerties pie lietas.
- Golema īpašnieka vārds? Kafka iesmējās. Viņa smiekli skanēja kā veca putna ķērciens. Nezinu, nekad neesmu viņu saticis.
Zēns joprojām kā apburts vērās manuskriptā. Tas radīts vēl vienam golemam, viņš novilka. To ieliks golemam mutē, un tas atdzīvosies. Asinis no pergamenta atdzīvinās briesmoni… Viņš paskatījās uz Kafku ar izbrīnu. Kāpēc jūs to darāt? Tas taču jūs nogalina!
Es atmetu ar roku. Tas nav svarīgi, noteicu. Mums jāuzzina, kas ir pavēlējis to darīt. Laiks rit, līdz rītausmai vairs nav tālu.
