Bet burvis atkal runāja, un miglainais skatiens liecināja, ka viņš vairs mūs neredz. Karla un Mias dēļ, vecais čehs murmināja. Man apsolīja, ka viņi atgriezīsies, ja es izgatavošu šos radījumus. Jums jāsaprot, ka es tam īsti neticēju, bet nevarēju atteikties no vienīgās cerības. Varbūt, ka viņš to novērtēs. Varbūt ne. Varbūt viņi abi jau ir miruši. Burvis sāka klepot. Patiesību sakot, es baidos, ka tieši tā ir noticis.
Zēns neizpratnē iepleta acis. Karls un Mia? Es nesaprotu.
- Vienīgie ģimenes locekļi, kas man palikuši, burvis paskaidroja. Un skumji apzināties, ka arī viņus esmu zaudējis. Pasaule ir netaisna. Bet, ja cilvēkam tiek parādīts gaismas stariņš, viņš tiecas pēc tā tas jāsaprot pat jums, nolādētie briti. Es nespēju palaist garām pat niecīgāko iespēju atkal redzēt viņu sejas.
- Un kur tad ir jūsu ģimenes locekļi? Netenjels jautāja.
- Ha! burvis izsaucās, acīm dīvaini iemirdzoties. Kā lai es to zinu? Kaut kādā nolādētā cietumā? Londonas Tauerā? Bet varbūt viņu kauli jau sen aprakti? Tas notiek tavā zemē, zēn, varbūt tu pastāstīsi man? Tu taču esi no Lielbritānijas valdības, vai ne?
Mans saimnieks pamāja.
- Cilvēks, kam jūs dzenat pēdas, nevēl labu jūsu valdībai. Kafka atkal ieklepojās. Bet to jau jūs zināt. Tāpēc jūs esat šeit. Mana valdība mani nogalinātu, ja uzzinātu, ko esmu izdarījis. Viņi negrib, lai tiktu radīts vēl kāds golems, kas varētu atsaukt uz Prāgu vēl vienu Gledstonu ar to briesmīgo zizli.
- Acīmredzot jūsu radinieki bija čehu spiegi, kuri devās uz Angliju? zēns vaicāja.
Burvis pamāja. Un tika sagūstīti. Pēc tam par viņiem nebija nekādu ziņu. Un tad uzradās kāds kungs, kas teica, ka viņa darba devējs varētu man atdot manus bērnus, ja es atklātu viņam golema noslēpumu, sagatavotu nepieciešamo pergamenta rulli. Ko citu es varēju darīt? Ko gan citu darītu ikviens tēvs?
Mans saimnieks klusēja. Tas bija viņam gluži neraksturīgi. Es arī man pavisam neraksturīgi. Lūkojos uz Kafkas izdēdējušo seju un rokām, uz viņa aizmiglotajām acīm un redzēju, kā viņš neskaitāmas stundas pavadījis darbā pie šī pergamenta, kā viņš lējis pār to savas asinis, paturēdams prātā niecīgo cerību, ka viņa bērni reiz varētu atgriezties.
- Pirmo pergamentu es pabeidzu pirms mēneša, Kafka sacīja. Un tad ieradās ziņnesis un paziņoja darba devēja prasības. Tagad viņam bija vajadzīgi divi golemi. Es velti stāstīju, ka tāds darbs mani nobeigs un tad es vairs nekad neredzēšu Miu un Kārlu. Viņš bija nežēlīgs un pat neklausījās manī.
- Pastāstiet man par ziņnesi, zēns pēkšņi sacīja. Un, ja vien jūsu bērni ir dzīvi, es apsolos, ka atgādāšu viņus atpakaļ pie jums.
Mirstošais burvis ar lielu piepūli sasprindzināja skatienu un vērīgi ielūkojās manā saimniekā, uzmanīgi viņu novērtēdams.
- Tu esi pārāk jauns, lai dotu šādus solījumus, viņš nočukstēja.
- Esmu ievērojams valdības loceklis, Netenjels protestēja.
- Manās rokās ir liela vara…
- Var jau būt, bet vai tev var uzticēties? Kafka smagi nopūtās. Galu galā tu esi anglis. Es pavaicāšu tavam dēmonam. Viņš runājot nenovērsa acis no Netenjela. Ko tu teiksi? Vai tavs saimnieks ir uzticams?
Es piepūtu vaigus. Grūti teikt. Viņš ir burvis. Burvji spēj pārdot pat savu vecomāti par ziepju gabalu. Bet šis ir mazāk samaitāts nekā pārējie valdības locekļi. Varbūt. Mazliet mazāk samaitāts.
Netenjels palūkojās uz mani. Paldies, ka iestājies par mani, Bartimaj!
- Vienmēr laipni.
Bet, man par pārsteigumu, Kafka pamāja. Lai notiek. Tas tad paliks uz tavas sirdsapziņas, zēn. Es tik un tā nenodzīvošu tik ilgi, lai vēl kādreiz viņus redzētu. Es mirstu. Man nospļauties gan par tevi, gan par viņu jūs varat mesties viens otram virsū un pārkost rīkles, līdz visa Lielbritānija iesaistās atriebes kaujā. Bet es pastāstīšu tev visu, ko zinu, un lai tās ir beigas. Viņš ieklepojās, un zods noslīga uz krūtīm. Bet zini vienu es nepabeigšu šo manuskriptu. Londonas ielās nestaigās divi golemi.
- Tā nu gan būtu skāde, rupja balss sacīja.
etenjels nespēja pateikt, kā vīrietis te bija uzradies. Nebija atskanējis aizsargtīkla trauksmes zvans, un nedz Netenjels, nedz Kafka, nedz Bartimajs nebija dzirdējuši viņu ienākam. Tomēr te nu viņš bija, mierīgi atspiedies pret durvju stenderi un rokas uz krūtīm sakrustojis.
Netenjels atvēra muti. Viņš nespēja izdvest ne vārda šo vīrieti viņš paziņai
Bārdainais algotnis, Saimona Siržulauzēja palīgs.
Pēc cīņas Hedlhemas muižā pirms diviem gadiem šis algotnis bija aizbēdzis un tā arī netika notverts. Valdības vīri bija viņu izmeklējušies krustu šķērsu, pārmaluši visu Lielbritāniju un pusi Eiropas, bet nebija atraduši. Ar laiku policija atmeta šim gadījumam ar roku un lietu izbeidza. Bet Netenjels nespēja aizmirst. Viņam atmiņā joprojām bija algotņa briesmīgais izskats, kad viņš ienāca Siržulauzēja istabā asinīm notraipītajā mētelī, rokā nesdams Samarkandas amuletu. Gadu gaitā šis tēls nebija pametis Netenjela iztēli.
Un tagad šis slepkava stāvēja pāris metru attālumā, nopētīdams visus istabā esošos ar aukstasinīgu skatienu.
