Vīrietis izstaroja gandrīz vai postošu spēku. Viņš bija garš un muskuļots, zilām acīm un platu pieri. Likās, ka viņš būtu nedaudz apcirpis bārdu, bet melnie mati bija garāki un krita uz pleciem. Drēbes bija tintes melnas plats krekls un polsterēta jaka, platas bikses, kas sabāztas augstos zābakos. Viņa pašpārliecinātība bija kā dūres sitiens sejā. Netenjels pēkšņi skaidri apzinājās, cik viņš šī vīrieša priekšā ir bezspēcīgs.
- Nepūlies lieki mūs iepazīstināt, Kafka, vīrietis teica. Viņa balss bija zema un garlaikota. Mēs trīs esam seni paziņas.
Vecais vīrs skumji pamāja, lai gan nevarēja saprast, ko viņš ar to domā. Tas tik un tā būtu muļķīgi. Es nezinu vārdu nevienam nojums.
- Vārdi mūsu attiecībās nekad nav bijuši svarīgi.
Džins bija pagalam apstulbis. Tu esi dabūjis atpakaļ savus zābakus, viņš beidzot teica.
Vīrietis sarauca uzacis. Es teicu, ka tu par to samaksāsi, un tā arī būs. Tu un tas puika.
Līdz šim Netenjels bija sēdējis uz Kafkas galda šoka paralizēts. Tagad, mēģinādams parādīt zināmu autoritāti, viņš piecēlās kājās un nostājās, rokas sānos iespiedis.
- Jūs tiekat arestēts, jaunais burvis teica, nikni lūkodamies algotnim acīs.
Algotnis pablenza uz viņu tik vienaldzīgi, ka Netenjels juta visu pašpārliecinātību sašļūkam papēžos. Zēns pārskaities iesaucās: Vai jūs dzirdējāt, ko es teicu?
Vīrietis izdarīja tik strauju kustību, ka Netenjels tikko spēja to samanīt, un algotņa rokā parādījās zobens, ar kuru viņš norādīja zēna virzienā. Un kur ir tavs ierocis, zēn?
Netenjels spītīgi izslēja zodu un norādīja uz Bartimaju. Lūk, šis ifrīts, kas klausa katrai manai pavēlei. Viens vārds, un viņš jūs saplosīs gabalos.
Izskatījās, ka džins ir krietni apmulsis. Ē, nūjā, viņš novilka. Tieši tā.
Svešais pasmaidīja bārdā. Šis radījums jau iepriekšējā reizē bija kopā ar tevi. Toreiz tam neizdevās mani nogalināt. Kāpēc tev šķiet, ka viņš to izdarīs šoreiz?
- Treniņš dara savu, džins sacīja.
- Tiesa gan. Vēl viena strauja kustība, un vīrietis turēja rokā S burta formā izveidotu metāla disku. Ar šo es esmu ļoti daudz trenējies. Tas pāršķels tavu būtību un pēc tam atgriezīsies man rokā.
- Līdz tam laikam jums vairs nebūs roku, ar ko ķert, Netenjels uzspēlētā bravūrā sacīja. Mans ifrīts ir ļoti straujš, gluži kā uzbrūkoša kobra. Viņš jūs nonāvēs, pirms jūs vēl paspēsiet likt to lietā. Zēns uzmeta skatienu džinam un algotnim. Neviens no viņiem nešķita diez ko pārliecināts par saviem spēkiem.
- Neviens dēmons nav ātrāks par mani, algotnis norūca.
- Vai tiešām? Netenjels pārvaicāja. Pārbaudiet šo!
Bartimajs pacēla pirkstu. Paklausies…
- Izmēģiniet pret viņu savu labāko metienu.
- Es varētu tā arī izdarīt.
- Un redzēsim, kas ar jums notiks.
- Pagaidiet, džins iejaucās. Šai spēku demonstrēšanai nav ne vainas, bet nokārtojiet to savā starpā un nejauciet pa vidu mani! Kāpēc jums vienkārši neizmēģināt laušanos vai ko tamlīdzīgu? Sportiskas nodarbības mazina spriedzi…
Netenjels nelikās viņu dzirdam. Bartimaj, viņš iesāka, es tev pavēlu… <
Tajā mirklī notika kaut kas pavisam negaidīts. Kafka piecēlās kājās.
-Paliec, kur esi! Algotņa acis iedegās, un zobens tika pagriezts pret veco vīru.
Nešķita, ka Kafka būtu viņu dzirdējis. Viņš mazliet sagrīļojās un pastreipuļoja uz priekšu pa papīriem klāto grīdu. Basās kājas mīdīja pergamentus. Pāris soļos viņš bija sasniedzis galdu. Kaulainās rokas pastiepās un izrāva manuskriptu no Netenjela tvēriena. Viņš atkāpās, piespiedis rokrakstu pie krūtīm.
Algotnis gribēja mest disku, bet pārdomāja. Liec to nost, Kafka! viņš uzrūca. Padomā par savu ģimeni! Padomā par Miu!
Kafkas acis bija cieši aizvērtas, viņš atkal grīļojās. Tad vecais vīrs pacēla seju pret griestiem. Mia man ir zudusi.
- Pabeidz šonakt šo manuskriptu, un zvēru, ka rīt tu viņu ieraudzīsi!
Kafka atvēra acis skatiens tajās bija miglains, bet saprātīgs. Kāda starpība? Līdz rītausmai es jau būšu miris. Mana dzīvība karājas mata galā.
Algotņa sejā bija lasāms aizkaitinājums. Viņam nepatika šādas sarunas. Mans darba devējs galvo, ka tavi bērni ir sveiki un veseli, viņš noskaldīja. Mēs viņus varam izdabūt no cietuma un šonakt atvest uz Prāgu. Padomā labi vai tu vēlies, lai viss šis darbs būtu bijis veltīgs?
Netenjels palūkojās uz džinu. Tas lēnām mainīja pozu. Nešķita, ka algotnis to būtu ievērojis. Netenjels ieklepojās, nolēmis pievērst sev algotņa uzmanību un ļaut džinam darboties. Neklausieties viņā, Kafka! Tas cilvēks melo.
Algotnis palūkojās uz zēnu. Nudien ļoti žēl, viņš sacīja, ka šopēcpusdien zaldāti tevi nenotvēra. Es sniedzu policijai ļoti smalkas norādes, tomēr viņi visu salaida dēlī. Vajadzēja ķerties pie lietas pašam.
- Tu zināji, ka mēs esam Prāgā? Netenjels izsaucās.
- Protams. Jūs ieradāties nelaikā. Pāris dienu vēlāk manis jau šeit nebūtu es būtu atpakaļ Londonā ar savu manuskriptu. Un jūsu izmeklēšana atkal būtu nonākusi strupceļā. Tā kā jūs tomēr parādījāties, vajadzēja gādāt, lai nesēžat bezdarbībā. Tāpēc arī uzsūtīju jums policiju.
Netenjels samiedza acis. Kas jums pateica, ka es braucu uz Prāgu?
