- Otak, - Geds teica, bet tad atcerējās tūkstoš zvēru vārdus, ko bija iemācījies Tornī, un nosauca zvēriņu īstajā Senvalodas vārdā: - Hoeg! Vai gribi nākt man līdzi?
Otaks notupās uz Geda atvērtās plaukstas un sāka mazgāt kažoku.
Geds uzlika to uz pleca starp apmetņa kapuces krokām, un tālāk viņi devās kopā. Dienas gaitā zvērēns laiku pa laikam nolēca zemē un iedrāzās mežā, bet ik reizes atgriezās pie Geda un vienreiz atnesa zobos līdzi peli. Geds pasmējās un lika otakam to apēst, jo viņam esot gavēnis - Šonakt gaidāmi Saules Atgriešanās svētki. Lietainā vakara krēslā vi ņš sasniedza Roukas pakalnu un ieraudzīja virs Lielā nama jumtiem lietū dzirkstījam spožas burvju gaismas; drīz viņš iegāja namā, kur uguns apgaismotā zālē viņu draudzīgi apsveica skolotāji un pārējie audzēkņi.
Gedam tā bija gluži kā atgriešanās mājās - viņam, k«un nebija māju, kur atgriezties. Viņš jutās laimīgs, redzēdams tik daudz pazīstamu seju, un sevišķi priecājās, ieraudzīdams Vīķi, kurš nāca pretī viņu apsveikt ar platu smaidu tumšajā sejā. Si gada laikā Gedam vecā drauga bija pietrūcis vairāk, nekā viņš pats to apzinājās. Vīķis šajā rudenī bija k|uvis par zintnieku un vairs nebija māceklis, taču tas viņus abus neatsvešināja. Draugi tūdaļ nodevās sarunām, un Gedam šķita, ka stundas laikā viņš Vīķim pateicis vairāk, nekā runājis visa garā gada gaitā Vientuļajā tornī.
Kad viņi Pavarda zālē pie gariem galdiem ēda svētku maltīti, otaks joprojām tupēja Gedam uz pleca, iekārtojies kapuces krokās. Vīķis apbrīnoja sīko radījumu un vienreiz pastiepa roku, lai to noglāstītu, taču dzīvnieks tūlīt pavērsa pret viņu asos zobus. Vīķis iesmējās. - Ir tāds ticējums, Zvirbuļvanag: ar to, kurš iemantojis savvaļas zvēra labvēlību, Senie akmens un ūdens spēki runās cilvēku valodā!
- Stāsta, ka daudziem Gontas burvjiem esot savi mīluļi, - sacīja Kristāls, kurš sēdēja Vīķim otrā pusē. - Mūsu valdniekam Nemmerlam ir krauklis, un dziesmas stāsta, ka Arkas Sarkanais mags esot vadājis meža kuili zelta ķēdē. Bet es nekad neesmu dzirdējis par burvi, kurš nēsātu kapucē žurku!
Visi sāka smieties, un Geds smējās līdzi. Tas bija jautrs vakars, un viņš jutās priecīgs šajā siltumā un jautrībā, svinēdams svētkus kopā ar saviem biedriem. Bet tāpat kā viss Kristāla teiktais arī šis šķietamais joks jūtami aizskāra viņa patmīlību.
Tovakar skolas viesis bija O valdnieks, labi pazīstams burvis. Būdams kādreizējais arhimaga audzēknis, viņš palaikam apciemoja Rouku vai nu Ziemas svinībās vai vasarā, Ilgās dejas laikā. Viņš bija ieradies kopā ar savu sievu, slaidu, jaunu un dzirkstošu būtni, kuras melnajos matos mirdzēja opāli. Lielā nama zālēs reti mēdza ienākt sieviete, un vairāki vecie skolotāji iesāņus veltīja viņai neapmierinātus skatienus. Turpretī jaunie vīrieši lūkojās viņā ar jūsmas pilnām acīm.
- Tādas būtnes dēļ es spētu veikt lielas burvības, - Vīķis sacīja Gedam. Viņš nopūtās un pēc tam iesmējās.
- Viņa ir tikai sieviete, - Geds atbildēja.
- Arī princese Elfarana bija tikai sieviete, - teica Vīķis, - bet viņas dēļ tika nopostīta visa Enlada, gāja bojā Havnoras varoņmags un Soleas sala nogrima jūras dziļumos.
- Vecas pasakas, - atmeta Geds. Tomēr arī viņa skatiens sāka ilgāk kavēties pie O valdnieces, un viņš prātoja, vai tiešām šis ir tas mirstīgo skaistums, kas apdziedāts vecās pasakās.
Maģistrs Dziesminieks bija nodziedājis "Jaunā karaļa varoņdarbu", un visi kopā bija nodziedājuši Ziemas korāli. Nelielajā klusuma brīdī pirms maltītes beigām Kristāls piecēlās no savas vietas un aizgāja pie arhimaga, viesu un skolotāju galda, kas atradās vistuvāk pavardam, un uzrunāja O valdnieci. Kristāls vairs nebija zēns, bet jauns, stalts un izskatīgs vīrietis; viņa apmetnis pie kakla bija sasprausts ar sudraba adatu, jo arī viņš šajā gadā bija kļuvis par pilntiesīgu zintnieku, un sudraba saspraude bija tam apliecinājuma zīme. Sieviete noklausījās viņa vārdus un pasmaidīja, un opāli spoži mirdzēja viņas matos. Kad maģistri labvēlīgi pamāja ar galvu, Kr istāls viņai par godu uzbūra ilūziju. No akmens grīdas piepeši izauga balts koks. Tā zari skāra augstās zāles sijas, un ikvienā sīkākajā zariņā kā spoža saule mirdzēja zelta ābols, jo tas bija Gadakoks. Piepeši caur zariem izlidoja balts putns, kura aste atgādināja sniegpārslu vērpeti, un zelta āboli izgaisa, pārtapdami kristāla lāsēm līdzīgās sēklās. Grabēdamas kā lietus piles, tās nokrita no koka, un telpu piepildīja salda smarža, bet koks šūpodamies saplauka sārti ugunīgās lapās un baltos, zvaigznēm līdzīgos ziedos. Tud ilūzija izgaisa. O valdniece ar sajūsmas saucienu nolieca mirdzošo galvu jaunā zintnieka priekšā, cildinādama viņa prasmi. - Brauc mums Ildzi un dzīvo 0 zemē! Vai to var, mans kungs? - viņa kā bērns griezās pie sava bargā izskata vīra. Bet Kristāls atbildēja: - Kad būšu apguvis savu maģistru un jūsu uzslavas cienīgas mākslas, valdniec, tad ar prieku došos jums līdzi un ar prieku jums kalpošu līdz mūža galam.
