Tā Kristāls iemantoja vispārēju prieku un atzinību, kam nepievienojās tikai Geds. Geda balss skanēja līdzi pārējo uzslavām, taču sirds mēmi klusēja. "Es būtu spējis kaut ko labāku," viņš sev teica, kremtošas skaudības mocīts, un šis notikums viņam aptumšoja visu turpmāko vakara prieku.
Tajā pavasarī Geds reti redzēja Vīķi un Kristālu, jo viņi, būdami jau zintnieki, mācījās Veidotāja vadībā Mūžīgajā birzī, kur neviens māceklis nedrīkstēja spert kāju. Geds uzturējās Lielajā namā un skolotāju vadībā mācījās visas prasmes, ko prot un lieto zintnieki, kas vēl nav iemantojuši burvja zizli: pārvaldīt vējus, pakļaut laiku, atrast un sasaistīt, uzburt un apvārdot, teikt runuzintis un dziesmuzintis, dziedināt vārgos un ar zālītēm stiprināt stipros. Naktīs, palicis viens savā guļamcellē, ar nelielu burvju gaismas lodīti lampas vai sveces vietā viņš studēja Tālākās rūnas un Ea rūnas, kas tiek izmantotas Lielajās Burvībās. Visas šīs mākslas viņš apguva viegli, un audzēkņu vidū klīda valodas, ka tas un tas skolotājs teicis: šis gontieŠu puisis esot visattapīgākais skolnieks, kāds Roukā redzēts; turklāt sākās ari runas par Geda otaku - tas esot pārvērties gars, kas čukstot Gedam ausī visas gudrības; tika dzirdētas pat baumas, ka arhimaga krauklis apsveicis Geda ierašanos ar izsaucienu: "Nākamais arhimags!" Vienalga, vai audzēkņi šiem stāstiem ticēja vai ne, vienalga, vai Geds viņiem patika vai ne, gandrīz visi viņu apbrīnoja un tiecās pēc viņa, kad garajos pavasara vakaros puisi paretam uzveica pārgalvīgs noskaņojums un viņš iesaistījās pārējo spēlēs, tūdaļ kļūdams par vadoni. Tomēr pa lielākai daļai Geds bija lepns un kaismīgs darbam nodevies savrupnieks. Vīķis bija projām, pēc tāda nejuta vajadzības.
Gedam bija piecpadsmit gadu, un tik agrā vecumā tikai retais sāka apgūt burvju vai magu Augstās Mākslas - zižļu nesēju gudrības; tomēr viņš tik ātri iemācījās visas ilūziju prasmes, ka Pārvērtību maģistrs, kurš pats bija gados jauns, drīz sāka viņu apmācīt šķirti no pārējiem un ievadīt viņu īstenās Veidošanas burvībās. Skolotājs stāstīja viņam, kā jārikojas. ja patiešām grib kādu lietu pārvērst par kaut ko citu, - proti, tai jāmaina vārds uz visu burvības pastāvēšanas laiku; viņš stāstīja arī, kā šāda pārvērtība ietekmē visu apkārtējo lietu vārdus un dabu. Skolotājs stāstīja Gedam par draudiem, kas slēpjas pārvēršanas mākslā un īpaši bīstami kļūst tad, ja burvis pārvērš pats savu izskatu, jo tādējādi var viegli nokļūt pats savas burvības slazdos. Puiša pašpārliecība un sapratnes spējas mazpamazām vedināja jauno skolotāju iet tālāk par skaidrojumiem vien. Viņš iemācīja Gedam vispirms vienu, tad vēl kādu no Lielajām Pārvērtību burvībām un iedeva viņam pastudēt Veidošanas grāmatu. Tas tika darīts bez arhimaga ziņas un nepavisam nebija tālredzīgi, taču skolotājs nedomāja neko ļaunu.
Geds strādāja arī kopā ar Saucēju, taču šis maģistrs bija bargs vīrs, ko nocietinājusi gadu nasta un viņa drūmo, tumšo burvestību pieredze. Viņš nenodarbojās ar ilūzijām, tikai ar īsteno maģiju, izsaukdams tādus enerģijas veidus kā gaisma, karstums, magnēta pievilkšanas spēks; viņa pārziņā bija arī tie spēki, ko cilvēks uztver kā svaru, formu, krāsu, skaņu - īstenie spēki, kas gūti no milzīgās, bezgalīgās Visuma enerģijas, ko nekāds cilvēka izmantojums vai burvestība nespēj nedz iztukšot, nedz izraut no līdzsvara. Laikdaru un jūrasmeistaru mākslas, kas deva varu pār vēju un ūdeņiem, viņa audzēkņi jau prata, bet tieši viņa vadība tie uzzināja, kāpēc īsts burvis šīs prasmes izmanto tikai lielas nepieciešamības reizēs — jo izsaukt Šādus zemes spēkus nozīmē mainīt zemi, kuras daļa ir viņi paši. - Lietus Roukā var nozīmēt sausumu Oskilā, - viņš teica, - un bezvējš Austrumu robežsalās var izraisīt vētru un postažu rietumos, ja jūs nepratīsiet skaidri novērtēt stāvokli un savu mērķi.
Par īsteno lietu un dzīvo cilvēku izsaukšanu, kā arī par mirušo garu modināšanu un Neredzamā piesaukšanu -burvībām, kas ir Saucēja mākslas un maga varas virsotnes, - viņš ar audzēkņiem runāja ļoti reti. Geds pāris reižu mēģināja uzvedināt maģistru uz šo noslēpumu pārrunām, taču Saucējs klusēdams veltīja viņam ilgu un drūmu skatienu, līdz Geds sāka justies neveikli un neteica vairs ne vārda.
Brīžiem viņš jutās neveikli pat tad, kad Saucēja vadībā mācījās mazāk nozīmīgas burvības. Zinību grāmatā dažās lappusēs bija rūnas, kas Gedam šķita pazīstamas, kaut gan viņš neatcerējās, kādās grāmatās tās redzējis agrāk. Izsaukšanas burvībās vajadzēja sacīt dažas frāzes, ko Gedam nepatika sacīt. Tās īsu mirkli uzvandīja atmiņas par ēnām tumšā telpā; par aizvērtām durvīm un ēnām, kas sniedzas pēc viņa no aizdurves kakta. Geds steigšus atbīdīja Šādas domas malā un turpināja darbu. Šādi baiļu un tumsas brīži, viņš sev teica, ir tikai paša neziņas ēnas. Jo vairāk viņš iemācīsies, jo mazāk vajadzēs baidīties, līdz beidzot viņš iegūs pilnīgas, visaptverošas burvja spējas un nebaidīsies vairs ne no kā visā pasaulē.
