Geds stāvēja baigajā ziemas jūras vientulībā un raudzījās uz to, kas tika viņu biedējis. Likās, ka vējš pūš ēnu tālāk no laivas, un viļņi šļācās tai pa apakšu, apgrūtinot redzamību, taču ar katru brīdi tā šķita tuvojamies. Geds nevarēja pateikt, vai tā kustas vai ne. Tagad tā bija viņu ieraudzījusi. Visu Geda būtni pārņēma šausminošas bailes no tās pieskāriena, no saltajām, melnajām sāpēm, kad tiks izsūkta viņa dzīvība, tomēr viņš palika nekustīgi stāvam un gaidām Tad piepeši viņš skaļā balsī izsauca strauju un spēcīgu magvēju baltajā burā, un laiva, lēkādama pāri pelēkajiem viļņiem, aiztraucās pretī draudīgajai būtnei, kas rēgojās vējā virs jūras plašuma.
Pilnīgā klusumā ēna sagrīļojās, pagriezās un metās bēgt.
Tā bēga ziemeļu virzienā, pret vēju. Pret vēju traucās ari Geda laiva; ēnas ātrums sacentās ar burvja spēju; lietus un vējš cīnījās pret abiem. Jaunais cilvēks izkliedza saucienu laivai, burai, vējam un viļņiem sev priekšā, kā mednieks mēdz skubinādams uzkliegt dzinējsuņiem, kad bēgošais vilks labi redzams acu priekšā, un burvības austajā burā viņš izsauca tādu vēju, kas būtu saplosījis jebkuru parasta auduma buru un kas nesa laivu pāri jūrai kā niecīgu putu vērpeti, ar katru bridi samazinot attālumu starp Gedu un bēgošo rēgu.
Pēkšņi ēna apmeta pusloku un apgriezās; tagad tā bija kļuvusi miglaināka un blāvāka un vairs tik daudz neatgādināja cilvēku, bet drīzāk dūmu vērpeti vējā. Tā metās atpakaļ vēja virzienā, it kā gribētu atgriezties Gontā.
Ar roku un burvību palīdzību Geds pagrieza laivu, un tā izlēca kā delfīns no ūdens, straujajā pagriezienā sasvērdamās uz sāniem. Viņš sekoja bēglim vēl ātrāk nekā iepriekš, taču ēna kļuva arvien grūtāk saskatāma. Lietus jaucās ar slapju sniegu, kas dzeldīgi sitās sejā un mugurā, un Geds neredzēja tālāk par simt jardiem sev acu priekšā. Drīz vētra pieņēmās spēkā, un ēna pazuda no skatienā. Tomēr Geds droši sekoja tai pa pēdām, itin kā redzētu tās tikpat skaidri kā zvēra pēdas sniegā, nevis vajātu tik tikko saskatāmu rēgu virs ūdens. Kaut gan vējš tagad pūta pretī, viņš saglabāja burā dziedošo magvēju; ūdens šļakstēja, laivai lecot pāri viļņiem, un no strupā priekšgala gaisā cēlās baltu putu mākonis.
Ilgu laiku vajātājs un vajātais turpināja šo dīvaino sa-cīksti, taču diena strauji slīdēja uz vakara pusi. Geds zināja: ja vairākas stundas nobrauktas tādā ātrumā, viņam tagad jābūt dienvidos 110 Gontas; pēc tam ceļš vedīs uz Spevi vai Torhevenu, vai pat garām šīm salām uz Ārējo Robežjoslu. Turpmāko ceļu viņš skaidri nezināja. Viņam tas nerūpēja. Viņš vajāja, dzinās pa pēdām, un bailes traucās viņam pa priekšu.
Tad piepeši viņš īsu mirkli ieraudzīja ēnu pavisam netālu no laivas. Pasaules vējš bija pierimis, un slapjā sniega vētrainās brāzmas bija nomainījusi salta, briestoša migla. Cauri šai miglai viņš pamanīja ēnu, kas savā skrējienā bija novirzījusies drusku pa labi no iesāktā ceļa. Geds uzrunāja vēju un buru, pagrieza stūres grozīkli un metās ēnai pakaļ, taču skrējiens atkal bija akls, jo migla strauji biezēja, burbuļodama un virmodama vietās, kur sastapās ar maga uzburto vēju; tā ietina laivu no visām pusēm, un cauri vienmuļajam bālumam nekas vairs nebija saskatāms. Līdzko Geds izrunāja pirmo kliedēšanas burvju vārdu, viņš atkal ierau-dzija ēnu, joprojām pa labi no uzsāktā ceļa, bet pavisam tuvu, un tā kustējās lēni. Cauri sejas blāvajam tukšumam plūda migla, tomēr radījumam bija cilvēka apveidi, tikai izkropļoti un mainīgi - kā cilvēka ēna. Geds vēlreiz pagrieza laivu, domādams, ka iedzinis pretinieku strupceļā, bet nākamajā brīdī tas pazuda, un Geda laiva uztriecās klintīm, ko migla bija slēpusi no skatiena. Geds gandrīz izkrita no laivas, tomēr pirms nākamā viļņa paguva satvert zižļa mastu. Sekoja pamatīgs vilnis, kas uzmeta nelielo laiviņu gaisā un nosvieda atpakaļ uz klints, kā cilvēks varētu uzsviest gaisā gliemežvāku un sadragādams nomest to lejā.
Stiprs un maģiska spēka pilns bija Ogiona darinātais zizlis. Tas nesalūza, bet kā sauss baļķis turējās virs ūdens. Joprojām ieķēries tajā, Geds juta, ka zemstraume velk viņu atpakaļ dziļumā, un tā viņš tika paglābts no trieciena pret klinti, kamēr samilza nākamais vilnis. Apdullis, rīstīdamies sāļajā ūdenī, viņš centās noturēt galvu virs ūdens un turēties pretī jūras varenajai velkmei. Mazliet iesānis no klintīm pletās smilšaina piekraste, un Geds, cenzdamies izvairīties no nākamā viļņa, to redzēja vairākas reizes. Ar visu savu spēku un zižļa spēku Geds pūlējās tikt līdz šai piekrastei. Tomēr tuvāk tai viņš nepiekļuva. Bangas un atpakaļslīdošie viļņi mētāja viņu kā skaidu, un jūras aukstums laupīja visu ķermeņa siltumu, novārdzinot tiktāl, ka viņš vairs nespēja pacelt rokas. Geds vairs neredzēja ne klintis, ne smilšaino krastu un neaptvēra, uz kuru pusi jātiecas. Ap viņu, zem viņa un virs viņa mutuļoja viens vienīgs ūdens, laupīdams redzi un elpu un vilkdams dziļumā.
Tad spēcīgs vilnis zem izpluinītā miglas pārsega sagrāba viņu, apmeta vairākas reizes apkārt un kā sausu skaidu izsvieda krasta smiltīs.
