Viņš pārbrauca pāri līcim un izslīdēja cauri Bruņuklintīm Gontas jūrā; tur viņš pagriezās uz ziemeļrietumiem un virzīja laivu uz ziemeļiem no Oraneas, tāpat kā bija devies šurp. Viņam nebija ne īpaša plāna, ne stratēģijas -viņš domāja tikai par atpakaļceļu iepriekšējā virzienā. Sekodama piekūna lidojumam no Oskilas, ēna varēja gan mest līkločus pa toreizējām dienām un vējiem, gan doties taisni — to bija grūti uzminēt. Tomēr skaidrs bija viens: ja tā nav pilnīgi atgriezusies ēnainajā sapņu valstībā un ja Geds atklāti turpinās savu ceļu, tai kaut kur jūras pl īsumos būs jāsastopas ar viņu vaigu vaigā.
Ja šī sastapšanās neizbēgama, tad Geds gribēja, lai tā notiktu jūrā. Viņš to īsti neprata izskaidrot, taču iespēja vēlreiz sastapt pretinieku uz sauszemes likās pārāk šausminoša. Jūras plašumos gadās sastapties gan ar vētrām, gan ar jūras nezvēriem, taču ļaunie spēki tur nemājo -ļaunums ir zemes auglis. Un tajā tumšajā zemē, kur Geds tika reiz nokļuvis, nebija ne jūras, ne upes, ne avota. Nāves valstība ir sausuma valstība. Kaut arī jūra šī untumainā gadalaika vējos slēpa sevī ne mazums draudu, šie draudi, laika untumi un nepastāvība Gedam šķita drīzāk aizsargs un palīgs. Un, ja viņš šī neprātīgā brauciena gaitā patiešām sastapsies ar ēnu, varbūt vismaz izdosies sagrābt to, tāpat kā tā bija centusies sagrābt viņu, un ar sava ķermeņa svaru, ar savas bojāejas spēku noraut to jūras dzīļu tumsā, kur tā vairs nespētu atbrīvoties no viņa tvēriena un nekad nepaceltos virs ūdens. Tādā gadījumā vismaz viņa nāve pieliktu punktu tam ļaunumam, ko radījusi viņa dzīve.
Jūra bija nemierīga un sabangota, un mākoņi gūzmējās virs tās kā lieli, pelēki nelaimes kalni. Geds tagad neizmantoja magvēju un ļāva laivu dzīt pasaules vējam, kas asi pūta no ziemeļrietumiem, un, kamēr viņš, palaikam čukstus izsaukdams kādu vārdu, uzturēja burvības austo buru, tā pati pēc vajadzības pagriezās un uztvēra vēju. Ja Geds nebūtu ņēmis palīgā burvību, viņam būtu grūti šādā vētrainā jūrā noturēt niecīgo, sagrabējušo laiviņu vēlamajā virzienā. Viņš traucās uz priekšu un modri raudzījās uz visām pusēm. Zvejnieka sieva bija iedevusi Gedam divus maizes klaipus un ūdens kruzj» un pēc vairākām stundām, kad viņš pirmoreiz ieraudzīja Kamebera klinti - vienīgo salu starp Gontu un Oraneu, viņš paēda, padzēris un ar pateicību atcerējās kluso Gontas sievieti, kas sagādājusi viņam pārtiku. Geds virzīja laivu tālāk, garām tik tikko saskatāmajam zemes plankumam, tagad turēdamies vairāk uz rietumiem; gaisā jautās sīks, drēgns lietiņš - uz sauszemes varbūt sniga. Apkārt valdīja klusums, tikai palaikam iečīkstējās laivas dēļi un ap priekšgalu viegli šļakstēja viļņi. Tuvumā nebija redzama neviena cita laiva, gaisā nelidinājās neviens putns. Nebija nekādas kustības, tikai mūžīgais ūdens viļņojums un mākoņu slīdējums virs galvas; Geds miglaini atcerējās, ka redzējis tos pašus mākoņus sev visapkārt, kad piekūna izskatā tika lidojis uz austrumiem pa šo pašu ceļu, pa kuru tagad brauca uz rietumiem; toreiz viņš bija caudzījies lejup uz pelēko jūru, tāpat kā tagad lūkojās augšup pelēkajās debesīs.
Ja pārlaida skatienu apkārtnei, priekšā nekas nebija redzams. Geds piecēlās, nosalis un paguris no saspringtās skatīšanās miglainajā tukšumā. - Nu tad nāc, - viņš nomurmināja, - Nāc, Ēna, ko tu gaidi? - Atbildes nebija, un tumšajā miglā virs tumšajiem viļņiem neredzēja nekādu vēl tumšāku kustību. Tomēr Geds arvien skaidrāk un noteiktāk juta, ka pretinieks nav vairs tālu un akli tausta viņa pēdas saltajā ūdens ceļā. Un viņš spēji, skaļi iesaucās: - Es esmu šeit! Es, Geds Zvirbuļvanags, izaicinu savu ēnu!
Laiva čīkstēja, viļņi čukstēja, vējš viegli šalca baltajā burā. Ritēja mirkļi. Geds joprojām gaidīja, ar vienu roku aptvēris laivas īves koka mastu, un raudzījās cauri smalkajam, saltajam lietum, kas lēni, nevienādi virzījās pāri jūrai no ziemeļiem. Ritēja mirklis aiz mirkļa. Un tad tālumā, lietainajā miglā virs jūras viņš ieraudzīja gaidīto pretinieku.
Ēna bija nometusi oskiliešu airētāja Skiorha apvalku, un tas nebija gebets, kas tuvojās viņam pāri sabangotajam ūdens klajumam. Tam nebija arī nezvēra apveidu, kādos Geds to bija redzējis Roukas pakalnā un savos murgu sapņos. Un tomēr ēnai bija savi apveidi, ko Geds redzēja pat dienasgaismā. Vajādama Gedu un cīnīdamās ar viņu tīrelī, tā bija atņēmusi viņam spēku un iesūkusi to sevī, un iespējams, ka viņa sauciens, kas izskanēja skaļā balsī un dienas gaišumā, bija tai devis vai uzspiedis kādu izskatu
vai līdzību. Tagad tā bija nepārprotami līdzīga cilvēkam, kaut arī, būdama ēna, tā nemeta ēnu. Sādā izskatā tā iznira no Enladas Rīkles un pāri jūrai virzījās uz Gontas pusi -neskaidrs, baiss rēgs, kas neveikli soļoja pāri viļņiem, raudzīdamies pa vējam; saltais lietus šļācās tai cauri.
Tā kā dienasgaisma bija to apžilbinājusi un tā kā Geds pats bija to saucis, viņš to ieraudzīja pirmais. Viņš to pazina uzreiz, tāpat kā būtu to pazinis jebkādu būtņu, rēgu un ēnu vidū.
