- Vārds ir
- Ja ēnai ir vārds, - Geds beidzot teica, - diez vai tā pūlēsies man to pasacīt...
- Nē, - Ogions piekrita, - tāpat kā tu neesi pūlējies sacīt tai savu vārdu. Un tomēr ēna to zināja. Oskilas tīreļos tā nosauca tevi vārdā, vārdā, kuru tev devu es. Tas ir savādi, savādi...
ViņŠ atkal iegrima domās. Beidzot Geds teica: - Es devos šurp meklēt padomu, nevis patvērumu, skolotāj. Es negribu atvest šo ēnu pie tevis, bet, ja palikšu šeit, tā drīz vien būs klāt. Tu reiz izdzini to no šīs pašas istabas...
- Nē, tā bija tikai priekšvēstnese - ēnas ēna. Tagad es to nevarētu padzīt. To spēj vienīgi tu.
-Bet es esmu bezspēcīgs tās priekšā. Vai ir kāda vieta...? - Geda balss pamira, iekams viņš bija izteicis jautājumu līdz galam.
- Drošas vietas nav, - Ogions saudzīgi teica. - Nemaini vairs savu izskatu, Ged. Ēna cenšas iznīcināt tavu patieso būtību. Tai tas gandrīz izdevās, piespiežot tevi iemājot vanagā. Nē, es nezinu, kurp tu varētu doties. Bet es nojaušu, ko tev vajadzētu darīt. Grūti ir tev to pasacīt.
Geda klusēšana kliedza pēc atbildes, un Ogions beidzot teica: - Tev jāgriežas atpakaļ.
- Jāgriežas atpakaļ?
- Ja tu dosies uz priekšu, ja turpināsi bēgt, tu visur sastapsi briesmas un ļaunumu, jo ēna ir tā, kas tevi dzen, un tieši tā izvēlas tavu ceļu. Jāizvēlas ir tev. Tev jāmeklē tas, kas meklē tevi. Tev jāvajā tavs vajātājs.
Geds neko neatbildēja.
-Es devu tev vārdu pie Aras avota,-magsturpināja.
- Aras upe krīt lejā no kalniem un ietek jūrā. Cilvēks var uzzināt savu galamērķi, taču to viņš var tikai tad, ja griežas atpakaļ un atgriežas savā sākumā, un ieslēdz šo sākumu sevī. Ja viņš nav upes atvaros un mutuļos mētāts sprungulis, tad viņam jābūt pašai upei, visai upei no avota līdz iztekai jūrā. Tu atgriezies Gontā, tu atgriezies pie manis, Ged. Tagad pagriezies atpakaļ un ej meklēt pašu avotu un to, kas ir pirms avota. Tur atrodas tava spēka cerība.
- Tur, skolotāj? - Geds pāijautāja ar bailēm balsī. - Bet kur?
Ogions neatbildēja.
- Ja es griezīšos atpakaļ, - pēc brīža sacīja Geds, - ja es vajāšu vajāto, kā tu teici, tad šī vajāšana, šķiet, nevilksies ilgi. Ēna taču gaidīt gaida, kad varēs sastapties ar mani vaigā. Divas reizes tai ir bijusi tāda iespēja, un abas reizes tā ir mani pieveikusi.
- īstā reize ir trešā, - sacīja Ogions.
Geds sāka staigāt turp atpakaļ pa istabu - no pavarda līdz durvīm un no durvīm līdz pavardam. - Un, ja tā pieveiks mani pavisam, - viņš noteica, iebilzdams varbūt Ogionam, bet varbūt pats sev, - tā paņems manas zināšanas un manu spēku un tos izmantos. Pagaidām tā man tikai draud. Bet, ja tā iekļūs manī un iegūs varu pār mani, tad ar manu palīdzību nodarīs lielu ļaunumu.
- Taisnība. Ja pieveiks tevi.
- Bet, ja es atkal bēgšu, tā noteikti mani atradīs... Un bēgdams es tērēju savu spēku. - Geds vēl brīdi soļoja turp atpakaļ, tad pēkšņi pagriezās un, nometies uz ceļgala maga priekšā, teica: — Es esmu staigājis kopā ar izciliem burvjiem un dzīvojis Visgudro salā, bet tu esi mans visīstākais skolotājs, Ogion. - Viņa balsī skanēja mīlestība un tāds kā grūtsirdīgs prieks.
- Labi, - sacīja Ogions. - Tagad tu to zini. Labāk tagad nekā nekad. Taču visbeidzot tu būsi mans skolotājs. - Viņš piecēlās un sabikstīja uguni, lai tā iedegtos spožās liesmās, un pakāra virs tām katliņu, tad uzvilka savu aitādas kažoku un teica: - Man jāaiziet brīdi pieskatīt kazas. Uzmani tikmēr katliņu, zēn!
Kad viņš atgriezās, viscaur apsnidzis ar smalka sniega kārtiņu, un nodauzīja sniegu no kazādas zābakiem, viņam rokā bija gara, raupja īves nūja. Visu atlikušo pēcpusdienu un ari pēc vakariņām Ogions sēdēja pie gaismekļa un darbojās ap to ar nazi, pulējamo akmeni un burvju mākslām. Daudz reižu viņš pārvilka kokam ar plaukstu kā meklēdams apslēptu nepilnību. Strādādams Ogions ilgu laiku klusi dziedāja. Geds klausījās, joprojām juzdamies paguris, un, kad virsroku ņēma miegs, viņš redzēja sevi kā mazu zēnu burves būdā, Desmit Alkšņu ciematā: bija sniegota nakts, tumsā kvēloja pavarda uguns, gaisā valdīja spēcīga zāļu un dūmu smarža, un Geda domas aizklīda sapņu ceļos, klausoties ilgo, kluso dziedājumu par burvībām un varoņdarbiem, ko sensenos laikos tālās salās veikuši diži vīri, cīnīdamies pret tumsas spēkiem, un kā tie uzvarējuši vai zaudējuši.
- Te būs, - Ogions teica, pasniegdams viņam pabeigto zizli. - Arhimags tev iedeva īves koka zizli; tas bija labs, un es nolēmu palikt pie tā. Šo koku biju noskatījis lokam, bet labāk būs tā, kā tagad. Ar labu nakti, dēls.
