Kad Geds, neatradis vārdus, kā pateikties Ogionam, pagriezās uz sava kambarīša pusi, Ogions noraudzījās viņam pakaļ un teica - tik klusi, ka Geda ausis Šie vārdi nesasniedza: - Laimīgu lidojumu, mans jaunais piekūn!
Kad Ogions saltajā rītausmā pamodās, Geda būdā vairs nebija. Viņš bija atstājis tikai pēc burvju paražām rakstītu ziņu - pavarda akmenī ieskrāpētas sudraba rūnu zīmes, kas izgaisa, līdzko Ogions tās izlasīja: "Skolotžg, es dodos vajāt vajātāju."
Geds bija devies projām pa Re Albi ceļu ziemas tumsā pirms saullēkta, un neilgi pirms pusdienlaika viņš sasniedza Gontas ostu. Ogions viņam Oskilas grezno drānu vietā bija iedevis piemērotus gontiešu stulpiņus, kreklu un ādas vesti, kā ari atbilstošu veļu, tomēr Geds bija paturējis lepno apmetni ar kažokādas apmali. Šādi ģērbies, rokā nesdams vienīgi tumšo, jaundarināto nūju sava auguma garumā, Geds piegāja pie Zemes Vārtiem, un kareivji, kas dīki balstījās pret kokā grieztajiem pūķu tēliem, bez īpašas ieskatīšanās saprata, ka viņu priekšā ir burvis. Atvilkdami nost šķēpus, viņi bez taujāšanas palaida Gedu garām un nolūkojās, kā viņš aizsoļo pa ielu tālāk.
Krasta piestātnēs un Jūras ģildes namā viņš vaicāja pēc kuģiem, kas varētu doties uz ziemeļiem - uz Enladu, An-dradu, Oraneu. Visi atbildēja, ka tagad, tik neilgi pirms Saules Atgriešanās, neviens kuģis no Gontas ostas neizbraukšot, un Jūras ģildē viņam paskaidroja, ka pat zvejas laivas šādā nepastāvīgā laikā nebraukšot cauri Bruņu-klintīm.
Jūras ģildes noliktavā Gedam piedāvāja pusdienas: burvim reti jālūdz maltīte pašam. Viņš kādu laiku pasēdēja kopā ar ostas krāvējiem, kuģu būvētājiem un laikdariem, ar patiku klausīdamies to lēnajā, atturīgajā valodā, kurā jautas gontiešiein raksturīgā rūkoņa. Viņam radās liela vēlēšanās palikt turpat Gontā, aizmirst visas burvestības un dēkas, spēkus un šaušalas un dzīvot mierīgi, kā dzīvo visi citi šajā pazīstamajā, mīļajā dzimtajā vietā. Tā bija vēlēšanās, bet griba runāja citu. Uzzinājis, ka no ostas neviens kuģis jūrā nebrauks, Geds ilgi nekavējās ne Jūras ģildē, ne pilsētā. Viņš devās uz priekšu pa līča piekrasti, līdz sasniedza pirmo ciematu ziemeļos no Gontas pilsētas, un tur sāka izvaicāt vietējos zvejniekus, vai kāds nebūtu ar mieru pārdot viņam savu laivu.
Zvejnieks, kuru viņš uzmeklēja, bija barga izskata vecs vīrs. Viņa divpadsmit pēdas garā, meistarīgi būvētā laiva bija tā savērpusies un ieplaisājusi, ka neizskatījās vairs diez ko derīga jūrasbraucieniem, tomēr viņš par to prasīja augstu cenu: lai viņa laiva, viņš pats un viņa dēls tiktu apvārdoti ar jūrasdrošības vārdiem vesela gada garumā. Jo gontiešu zvejnieki nebaidās nedz no burvjiem, nedz no citiem spēkiem - vienīgi no jūras.
Jūrasdrošības vārdi, kam Ziemeļu Arhipelāgā tika piešķirta liela nozīme, nespēja glābt cilvēku no vētras brāzmām vai vētras bangām, bet, ja tos sacīja kāds, kas labi pazina vietējos ūdeņus, laivas un jūrasbraucēju māku, tie noauda ap zvejnieku zināmu ikdienas drošību. Geds veica burvību labi un godīgi, un tā viņam paņēma visu nakti un nākamo dienu; viņš darbojās noteikti un pacietīgi, neko neizlaizdams un neaizmirsdams, kaut arī visu laiku viņu māca bailes un domas klejoja tumšus ceļus, mēģinādamas iztēloties, kādā izskatā ēna viņam parādīsies nākamreiz, cik drīz tas notiks un kur tas varētu notikt. Kad burvība bija noausta, Geds jutās ļoti noguris. Tonakt viņš pārgulēja zvejnieka būdā, guļamtīklā no vaļa zarnām, un rītausmā piecēlās, dvako-dams kā kaltēta siļķe; līcī zem Katnortas klints viņu gaidīja jaunā laiva, un viņš devās turp.
Geds iestūma laivu rāmajā ūdenī blakus piestātnei, un tajā tūlīt sāka ieplūst ūdens. Viegliem kaķa soļiem iekāpis laivā, Geds iztaisnoja savērptos dēļus un nostiprināja satrunējušās tapas gan ar darbarīku, gan burvju vārdu palīdzību, kā bija darījis Lovtomingā ar Pekvarija laivu. Netālu klusēdami sapulcējās ciemata ļaudis, vērodami viņa veiklās rokas un klausīdamies rāmajā balsī. Arī šo darbu Geds veica prasmīgi un pacietīgi, līdz viss bija galā un laiva pilnīgi droša un gatava braucienam. Tad viņš uzslēja Ogiona doto zizli masta vietā, nostiprināja to ar burvju vārdiem un tam šķērsām pielika rāju no laba, stipra koka. Lejup no rājas viņš vēja stellēs noauda burvju buru, četrstūrainu buru, tik baltu kā sniegs Gontas virsotnē. Sievietes, kas nolūkojās viņā, izdvesa skaudīgu nopūtu. Pēc tam, stāvēdams pie masta, Geds izsauca vieglu magvēju. Laiva izslīdēja dziļākos ūdeņos un pagriezās uz Bruņuklintīm lielā līča pretējā pusē. Kad zvejnieki, kuri bija klusēdami viņu vērojuši, redzēja, ka saplaisājusī laiva ar paceltu buru uzņem gaitu tik viegli un līgani kā spārnos pacēlies putns, tie sāka skaļi gavilēt, smaidīt un dauzīt kājas pret krasta smiltīm, un Geds, īsu bridi atskatīdamies, redzēja, ka tie, uzmudrinošas sveikas mādami, joprojām stāv aukstajā vējā zem Katnortas klints tumšā, robainā blāķa, virs kura augstu mākoņos pacēlās Gontas kalna sniegotie klajumi.
