Turpmākajās dienās Džonatans pārliecinājās, ka šajā vietā ir tikpat daudz ko mācīties kā viņa agrākajā dzīvē. Tomēr bija arī atšķirības. Šeit bija kaijas, kuras domāja tāpat kā viņš. Katrai no tām pati galvenā esamības jēga bija tiekties pēc pilnības, pieskarties pilnībai, darot to, kas visvairāk patika, – un tas bija lidot. Visi tie bija lieliski putni un katru dienu neskaitāmas stundas pavadīja, mācoties lidojumu, izmēģinot arvien jaunus un grūtākus lidošanas mākslas paņēmienus.
Ilgu laiku Džonatans nedomāja par pasauli, no kuras bija nācis, – vietu, kurā, cieši aizdarījis acis pret lidojuma prieku, likdams lietā spārnus tikai vienīgajam mērķim – ēdiena atrašanai un izcīnīšanai –, dzīvoja Bars. Bet laiku pa laikam uz īsu mirkli atmiņas atjaunojās.
Viņš atcerējās šo pasauli kādu rītu, kad kopā ar savu treneri mācību pārtraukumā atpūtās krastmalā pēc daudziem mēģinājumiem veikt spējus apmetienus ar sakļautiem spārniem.
– Kur ir visi citi, Sallivan? – viņš klusi jautāja, tagad jau pilnīgi pieradis pie rāmās domu pārraides, kas šīm kaijām aizstāja ķērcienus un klaigas. – Kāpēc šeit mūsu tik maz? Tur, no kurienes es ierados, bija…
– …simtiem un tūkstošiem kaiju. Es zinu, – Sallivans pakratīja galvu. – Vienīgā atbilde, ko es varu iedomāties, Džonatan, ir tāda, ka tu esi citāds putns – tu esi viens no miljona. Lielākā daļa no mums šurp ir nākusi ļoti lēni un ilgi. Mēs pārgājām no vienas pasaules citā, kura bija gandrīz tieši tāda pati, un tūlīt uz vietas aizmirsām, no kurienes esam ieradušies, nebēdājām par to, kurp dodamies, dzīvojām tikai pašreizējam brīdim. Vai vari iedomāties, cik daudzām dzīvēm mums vajadzēja iziet cauri, iekams guvām pašu pirmo apjautu, ka dzīvē ir kaut kas vairāk par ēšanu, cīnīšanos vai varu Barā? Tūkstoš dzīvēm, Džon, desmittūkstoš! Un pēc tam vajadzēja vēl simt dzīves, iekams mēs sākām apzināties, ka pastāv kaut kas tāds kā pilnība, un vēl simt dzīves vajadzēja, lai saprastu, ka mūsu dzīvošanas mērķis ir meklēt šo pilnību un tuvoties tai. Arī tagad, protams, mūs vada tas pats likums: savu nākamo pasauli mēs iegūstam ar to, ko esam iemācījušies. Ja neiemācīsies neko, nākamā pasaule būs tāda pati kā šī – ar tādiem pašiem ierobežojumiem un tādu pašu smagumu, ko jācenšas pārvarēt.
Viņš savēcināja spārnus un pavērsa seju pret vēju.
– Bet tu, Džon, – viņš teica, – tu vienā dzīvē iemācījies tik daudz, ka tev nevajadzēja iziet cauri tūkstoš dzīvēm, lai nokļūtu šajā.
Pēc brīža viņi atkal lidoja un atkal mācījās. Vairākkārtējie apmetieni padevās grūti, jo apvērstās pusmucas laikā Džonatanam vajadzēja domāt pretēji ierastajai gaitai, mainot spārna izliekumu pretējā virzienā un precīzā saskaņā ar instruktora spārnu kustībām.
– Mēģināsim vēlreiz! – Sallivans teica un atkārtoja to atkal un atkal: – Mēģināsim vēlreiz! – Tad beidzot: – Labi!
Un viņi sāka mācīties ārējās cilpas.
Kādu vakaru kaijas, kas naktī nelidoja, domīgi pulcējās kopā piekrastes smiltīs. Džonatans sakopoja drosmi un piegāja pie Kaiju Vecākā, par kuru runāja – viņš drīz došoties projām no šīs pasaules.
– Čiang, – viņš mazliet nervozi teica.
Vecā kaija laipni palūkojās uz viņu.
– Jā, mans dēls?
Lielais vecums Kaiju Vecāko nebija darījis vārgu, bet – gluži otrādi – devis tam spēku; Čiangs spēja lidot labāk un ātrāk par jebkuru kaiju šajā Barā, un viņš bija apguvis prasmes, ko pārējās kaijas tikai pakāpeniski sāka iepazīt.
– Čiang, šī pasaule nemaz nav Debesis, vai ne?
Vecākais mēnesgaismā pasmaidīja.
– Tu esi atkal kaut ko iemācījies, Džonatan Kaija!
– Bet kas notiek tālāk? Kurp mēs dodamies? Vai tādas vietas kā Debesis nemaz nav?
– Nē, Džonatan, tādas vietas nav. Debesis nav nedz vieta, nedz laiks. Debesis nozīmē pilnību. – Viņš brīdi klusēja. – Tu esi ļoti ātrs lidotājs, vai ne?
– Es… Man patīk ātrums, – Džonatans atbildēja, pārsteigts, bet lepns, ka Vecākais to ir ievērojis.
– Tu pieskarsies Debesīm, Džonatan, tajā brīdī, kad tuvosies ātruma pilnībai. Un tas nenozīmē lidot ar tūkstoš vai miljons jūdžu ātrumu stundā vai lidot ar gaismas ātrumu. Tāpēc ka ikviens skaitlis ir robeža, bet pilnība nepazīst robežu. Ātruma pilnība, mans dēls, ir dzīve tajā.
Bez brīdinājuma Čiangs pazuda un atkal parādījās pašā ūdens malā piecdesmit pēdu attālāk, un tas notika vienā zibenīgā mirklī. Pēc tam viņš pazuda vēlreiz un tajā pašā sekundes tūkstošdaļā atkal nostājās Džonatanam blakus.
– Tā ir sava veida izprieca, – viņš teica.
Džonatans nespēja atgūties. Viņš aizmirsa savus jautājumus par Debesīm.
– Kā tu to izdari? Kāda ir sajūta? Cik tālu tu vari tā nokļūt?
– Ir iespējams nokļūt jebkurā vietā un jebkurā laikā, kur vien pats vēlas, – Vecākais teica. – Es esmu bijis visās vietās un laikos, ko vien varu iedomāties. – Viņš palūkojās uz jūru. – Tas ir savādi. Kaijas, kuras nicina pilnību ceļošanas dēļ, nekur nenokļūst, tās virzās lēni. Tās, kuras atliek ceļošanu, lai apgūtu pilnību, nokļūst itin visur un uzreiz. Atceries, Džonatan, Debesis nav nedz vieta, nedz laiks, jo vieta un laiks ir vārdi bez nozīmes. Debesis ir…
