– Vai tu vari mani iemācīt tā lidot? –Džonatans Kaija trīsēja nepacietībā atkal iekarot nezināmo.
– Protams, ja tu vēlies mācīties.
– Es vēlos. Kad varam sākt?
– Varam sākt tūlīt, ja vien gribi.
– Es gribu iemācīties tā lidot, – Džonatans teica, un viņa acīs gailēja savāda gaisma. – Saki, kas man jādara!
Čiangs runāja lēni un ļoti vērīgi lūkojās jaunākajā biedrā.
– Lai lidotu tik ātri kā doma, un tas nozīmē uz jebkurieni, – viņš teica, – tev jāsāk ar apzināšanos, ka tu jau esi ieradies…
Pēc Čianga vārdiem, galvenais ir, lai Džonatans pārstātu apzināties sevi ierobežotā ķermeņa gūstā, ķermenī ar četrdesmit divu collu spārnu izpletumu un lidotprasmi, ko iespējams uzskicēt kartē. Galvenais bija apzināties, ka viņa patiesā daba, tik pilnīga kā neuzrakstīts skaitlis, vienlaikus dzīvo visur – laika un telpas izplatībā.
Džonatans neatlaidīgi, kaismīgi vingrinājās dienu no dienas, sākot ar saullēktu un līdz pusnaktij. Taču, par spīti visām pūlēm, viņš nepakustējās no vietas pat par spalvas platumu.
– Aizmirsti ticību! – Čiangs laiku pa laikam atkārtoja. – Tev nevajadzēja ticību, lai varētu lidot, tev vajadzēja saprast, kā jālido. Tagad ir tieši tas pats. Mēģini vēlreiz…
Tad kādu dienu Džonatans, stāvēdams krastmalā aizvērtām acīm un koncentrēdams uzmanību, vienā acumirklī aptvēra, ko Čiangs ir centies viņam pateikt.
– Jā, tā ir taisnība! Es esmu pati pilnība, kaija bez ierobežojumiem! – Viņš izjuta neaprakstāmu līksmes vilni.
– Labi! – teica Čiangs, un viņa balsī skanēja uzvaras gandarījums.
Džonatans atvēra acis. Viņš kopā ar Vecāko stāvēja pilnīgi citādā jūras krastā –koki auga līdz pat ūdens malai un virs galvas griezās divas vienādas, dzeltenas saules.
– Beidzot tu esi apjautis galveno, – Čiangs teica, – bet vēl drusku jāpiestrādā, lai tu spētu sevi kontrolēt.
Džonatans jutās apstulbis.
– Kur mēs esam?
Vecākais, kuru neparastā apkārtne itin nemaz nemulsināja, nevērīgi atbildēja:
– Acīmredzot mēs esam uz kādas planētas ar zaļām debesīm un dubultu zvaigzni saules vietā.
Džonatanam izlauzās sajūsmas kliedziens – pirmā skaņa, ko viņš izdvesa, kopš bija atstājis Zemi.
– TAS IZDODAS!
– Protams, tas izdodas, Džon, – sacīja Čiangs. – Tas vienmēr izdodas, ja vien tu zini, ko dari. Bet tagad par to, kā sevi kontrolēt…
Kad viņi atgriezās mājās, bija tumšs. Pārējās kaijas uzlūkoja Džonatanu ar bijību zeltainajās acīs, jo tika redzējušas viņu pazūdam no tās vietas, kur viņš tik ilgi bija nekustīgi stāvējis.
Džonatans gluži negribīgi uzklausīja apsveikumus. – Es te esmu jaunatnācējs! Es tikai sāku mācīties! Tās esat jūs, no kā man jāmācās!
– Nez vai tā ir, Džon, – sacīja Sallivans, stāvēdams blakus. – Tev ir mazāk bail mācīties nekā jebkurai citai kaijai, ko esmu redzējis desmittūkstoš gadu laikā. – Bars apklusa, un Džonatans mulsi sagrozījās.
– Mēs varam sākt strādāt ar laiku, ja tu vēlies, – Čiangs teica, – līdz tu spēsi lidot pagātnē un nākotnē. Un tad tu būsi gatavs sākt to, kas ir visgrūtākais, visvarenākais, vislieliskākais. Tu būsi gatavs sākt lidot augšup un iepazīt labestības un mīlestības nozīmi.
Pagāja mēnesis vai varbūt mēnesim līdzīgs laikposms, un Džonatans darbojās nepārspējamā ātrumā. Viņš vienmēr bija mācījies ātri, arī no ikdienišķas pieredzes, un tagad, būdams paša Vecākā īpašais audzēknis, idejas uztvēra kā spēcīgas jaudas dators spalvu apvalkā.
Bet tad pienāca diena, kad Čiangs pazuda. Viņš bija klusi aprunājies ar visām kaijām, mudinādams tās nekad nepārtraukt mācīšanos, trenēšanos un centienus labāk izprast dzīves netveramo pilnības principu. Un, viņam tā runājot, spalvas kļuva arvien spožākas un spožākas, līdz beidzot sāka tā mirdzēt, ka neviena kaija vairs nespēja viņā lūkoties.
– Džonatan, – viņš teica, un tie bija viņa pēdējie vārdi, – turpini izzināt ceļu uz mīlestību!
Kad kaijas atkal pavērās apkārt, Čianga starp viņām vairs nebija.
Dienām ritot, Džonatans juta, ka arvien biežāk domā par Zemi, no kuras bija nācis. Ja, tur dzīvodams, viņš būtu zinājis kaut desmito, kaut simto daļu no tā, ko zināja te, cik daudz nozīmīgāka būtu bijusi dzīve! Stāvēdams smiltīs, viņš sāka prātot, vai tur, agrākajā vietā, varētu būt kāda kaija, kura pūlas pārvarēt sev ierādītās robežas, saskatīt lidojumā dziļāku jēgu nekā tikai traukšanos pēc maizes kripatas aiz laivas borta. Varbūt kāda no tām ir pat kļuvusi par Izstumto, tāpēc ka Baram acīs pateikusi patiesību. Un, jo vairāk Džonatans vingrinājās labestībā un jo vairāk viņš strādāja, lai izzinātu mīlestības dabu, jo vairāk viņam gribējās atgriezties uz Zemes. Jo, par spīti vientulīgajai pagātnei, Džonatans Kaija bija dzimis, lai nestu mācību tālāk, un vislabākais mīlestības apliecinājuma veids viņam bija nodot daļiņu iepazītās patiesības kādai citai kaijai, kurai vajadzēja tikai izdevību ieraudzīt patiesību pašai.
Sallivans, kurš meistarīgi prata lidojumu domas ātrumā un tagad palīdzēja to apgūt citiem, bija šaubīgi noskaņots.
