- Nu, viss taču kārtībā, Fjodor, - Zlatkovs sacīja melanholiski. - Mēs saprotam, ka savervēja tevi, izmantojot programmētāju, tāpēc kaut kur pat jūtam līdzi. Ja ne tu, tad kāds cits šeit būtu kļuvis par Bendes emisāru. Uzklausi mūsu priekšlikumus un mēģini panākt kompromisu.
- Jums taču nav ne jausmas! ..
- Ir, ir jausma, - Aukstā smīnā izstiepa lūpas Belijs. - Starp citu, mūsu saruna tagad tiek ierakstīta, un, nepieciešamības gadījumā, ieraksts tiks pārraidīts ēterā.
Polujanovs nobālēja, piegāja pie durvīm, bet Grigorijs nostājās viņam ceļā, un komisārs apturēja savu vēlmi izsaukt apsardzi un aizturēt visus atgriezušos.
- Ko jūs gribat?
- Pirmkārt, atdod mums drimmeri.
Polujanova uzacis uzlēca uz augšu, viņš ar izbrīnu skatījās uz klātesošo sejām, aizturot nervozus smieklus.
- Tomēr sīkums, bet patīkams. Ko darīt, ja man tā vairs nav?
- Tev tas ir, Fedja, citādi tu nevarētu atbloķēt Stumbru un nosūtīt savu ... ē-e, mūsu grupu slazdā un pēc tam atkal aizbloķēt ieeju.
Polujanovs aplaizīja lūpas, parāvās durvju virzienā, atsitās pret Beliju, un apdomājās. Uz viņa pleca pietūka mirdzošs mezgls - personīgā ieroča izvērses automātiskās vienības pamatne.
- Labi, pieņemsim, ka es jums dabūšu drimmeri. Ko tālāk?
- Ē-e, ne tā, - Belijs papurināja galvu. - No šejienes mēs pie tevis dosimies visi kopā, un paķersim līdzi arī pāris video ziņu korespondentus, lai iegūtu lielāku drošības rezervi. Zini, tu esi pazaudējis mūsu uzticību, komisār. Papildus drimmerim mums ir vajadzīgi kokosi, gloki, NZ, transports, vitsi un ieroči.
Polujanovs nokrekšķējās, pavilka sev pie auss.
- Jā, jums ir laba apetīte. Tomēr šāda īpašā bruņojuma daudzuma izsniegšanai nepieciešama SEKON un Pārvaldes direktora atļauja.
- Nekarini nu atkal mums uz ausīm makaronus, Fedja, visu šo bruņojumu pēc tava pieprasījuma var ērti paņemt no komisariāta noliktavām.
Polujanova acis pazibēja, viņš atkal apdomājās.
Mirjama pielika lūpas pie Ivora auss.
- Ja viņš mēģinās mūs piemānīt, es viņu vienkārši nošaušu.
- Neiejaucieties, - tikpat klusi atbildēja jauneklis. - Viņi zina, ko dara.
- Varbūt rī zina, bet viņam ticēt nevar.
- Nu labi, teiksim, pārliecinājāt, - Polujanovs pabeidza savas pārdomas (Ivoram ļoti nepatika tonis, kādā šie vārdi tika izrunāti). - Es jūs aizvedīšu uz Zlata Brjagas noliktavu, tur ir viss nepieciešamais, un atdošu drimmeri. Bet tas jums nepalīdzēs, puiši, jūs esat tikai trīs ...
- Pieci! Mirjama iebilda.
- Lai būtu pieci, - Fedors greizi pasmaidīja.
- Plus mūsu kvanki citos Zaros!
Romašins pieskārās meitas elkonim, klusi sacīja:
- Mierīgāk, Mia.
- Tāpat jūs visus nesavāksiet, - turpināja Polujanovs, sajutis, kā viņa dvēselē uzkrājas ļaunums. - Nu, lai jūs būtu desmit, labi, divdesmit, pat simts, bet pret jums ir armija! Tūkstoši un miljoni tādu es, un tūkstoši un miljoni citu! Jūs zaudēsiet!
- Bet arī jūs neuzvarēsiet! - Mirjama neizturēja, uzmetot vainīgu skatienu tēvam. - Jūs taču iznīcināsiet Koku!
- Mūsu laikam Visumu pietiks.
- Mēs vēl atgriezīsimies pie šīs tēmas, - teica Romašins. - Visticamāk, tu nemaz nezini patieso lietu stāvokli.
- Varbūt tieši otrādi - jūs to nezināt?
- Nu tad noskaidrosim šo jautājumu nākamajā tikšanās reizē.
Polujanovs pēkšņi nomierinājās, beidzot izdomājis rīcības plānu.
- Sekojiet man.
Viņš devās uz durvju pusi, bet atkal uzdūrās Belijam.
- Palaid viņu, - atļāva Ždanovs vecākais. - Viņa interesēs nav sākt karu simtiem liecinieku priekšā.
- Vai visu esat ņēmuši vērā? - Romašins jautāja.
- It kā visu. Vai tu nāksi ar mums?
- Nē, es sagatavošu vairākas mūsu sarunas ierakstu kopijas Prezidentam, Drošības Padomei un VKS - Vispasaules Koordinācijas Padomei. Komplikāciju gadījumā ieraksts tiks nodots drošās rokās.
Polujanovs pašķobīja lūpas, apgāja ap Beliju un izgāja pa kabineta durvīm. Pārējie, arī Ivors, sekoja viņam. Mirjama īsu mirkli apstājās, lai parunātu ar tēvu.
- Tu biji lielisks, pa! Sargā sevi.
- Neuztraucieties par mani, es esmu dzīvojis pasaulē un kaut ko saprotu. Sargā zēnu, grifu, viņam ir liela nākotne. Kā viņš tev patīk?
- Liels bērns. - Mirjama nosārta. - Bet man patīk.
- Tas bija gaidāms. Nu, panāc viņus.
Meita noskūpstīja tēvu uz vaiga un aizskrēja.
Romašins, pieliecis galvu uz pleca, pastāvēja pārdomās, it kā kaut ko ieklausīdamies, un piegāja pie kabineta īpašnieka galda. Bet nepaspēja izpildīt savus nodomus. Kabineta durvis pēkšņi atsprāga, un uz sliekšņa parādījies vīrietis ar melnu seju un izšāva uz Ignatu no paralizatora.
* * *
Visi kuterī nesalīda, tāpēc jaunākajam Ždanovam un Romašina meitai nācās lidot komisāra vietnieka automašīnā kopā ar viņu un apsardzes vitsiem.
Ivors atgāzās sēdeklī, atpūšoties aizvēra acis. Mirjama piespiedās viņam un apklusa, nezinot, vai viņai vajadzētu priecāties par atgriezšanos mājās. Tāpat klusumā viņi aizlidoja līdz pirmajai metro stacijai Zlatogradā, kas atrodas Hreščatikā. Sapulcējās pie īpaši svarīgo personu kabīnes VIP sektorā.- Lūdzu, paziņot mums maršrutu, - sausi pieprasīja satrauktais Belijs. - Es gribētu zināt, kur notiks galvenās ... hm, balvas nodošana.
