No seifa metallokeramikas iekšām izlidoja zobens ar plūstošu zilu asmeni. Visi sastinga. Tikai Mirjama izšāva no vaksinga, zobena smailes priekšā atvērās melna “anti-sprādziena” zvaigzne, apdullinošs trieciens satricināja gaisu, istabas sienas, triecienvilnis atmeta cilvēkus pret sienu, apgāza inka viriālu. Drimmers izliecās it kā dzīvs, starojošo asmeni pārklāja izlāžu režģis, viņš sekundes daļu pavilcinājās - un ar šo mirkli Ivoram pietika lai iejauktos notiekošajā.
- Nenogalini! - viņš uzkliedza, būdams liela uztraukuma stāvoklī, tā ka no viņa kliedziena gandrīz pārplīsa bungādiņas, un no psi sitiena uzsprāga viriāls, izbārstoties pa kabinetu šķembās, dzirkstelēs un dūmu vērpetēs. - Funkciju bloķēšana!
Un drimmers paklausīgi izpildīja pavēli: nobloķēja slepkavības funkciju, pārtrauca mērķēt uz upuriem, saritinājās sava veida rokassprādzē un atkal iegūlās seifā.
Turēdamies pie ausīm, dubultā akustiskā trieciena apdullināti, cilvēki sāka kustēties, piecelties, kratīt galvas, atjēgdamies. Ivors sajuta nespēku, reiboni, spēki izsīkumu, viņš gandrīz pakrita, paspējis atspiesties uz Mirjamas pleca.
- Apsveicu, - viņš teica, mēģinot pasmaidīt. - Man jau iepriekš vajadzēja uzminēt, ka ir darīšana ar pretizlūkošanas asu. Vai to tu gribēji nožēlot?
- Apklusti, tu esi galīgi zaļš, - Mirjama noraizējusies sacīja. - Parunāsimies pēc tam.
- Nē, atzīsties tagad!
- Tikai svētie brīvprātīgi atzīst savus grēkus. Jā, es esmu pretizlūkošanas grifs un vienlaikus universitātes studente. Vai tev no tā vieglāk? Vai arī tu tagad ar mani vairs nerunāsi?
- Es padomāšu, - Ivors nomurmināja, nonākot pusapziņā.
- Spēcīgs operators! - atjēdzās Belijs. - Es jau nodomāju, ka ar mums ir cauri! Kā viņam izdevās apturēt drimmeri?
- Nezinu, - atbildēja Ždanovs-vecākais, dodoties pie Polujanova. - Tā lūk mēs uzzinājām, kas ir kas, Fjodor. Kāpēc tu gribēji mūs nogalināt? Galu galā neviens no mums nekad nedarītu to pašu ar tevi.
- Jums nesaprast, - Poļjanovs atņirdzās. - Un jūs vēl neesat uzvarējuši! Cik es varēju noteikt, jūs neesat no mūsu Zara?
- Tu esi atjautīgs.
- Laikam gan, - Polujanovs atkal parādīja zobus. - Tas arī jūs pazudināja. Ja būtu atgriezušies mūsu puiši, nevis kvanki, viņi neatklātu savas kārtis, bet mēģinātu paspēlēties ar mani kā kaķis ar peli. Es ļoti labi pazīstu viņu raksturus. Starp citu, es, iespējams, nebūtu viņus likvidējis. Bet kvanku man nav žēl, to ir tūkstošiem. Un tagad solītais pārsteigums.
Tūlīt kabinetā parādījās būtne, kas izskatījās kā atdzīvināta metāla statuja, kurā pat sejas un acu āda mirdzēja ar šķidru dzīvsudrabu.
- Nogalini viņus! - nošņācās Polujanovs.
Mirjama vienlaikus izšāva gan no vaksinga, gan universāla, taču metāla cilvēka ķermenis bez pēdām absorbēja gan plazmas lodi, gan spēka lauka izlādi. Bet viņa šāviens negāja garām mērķim.
"Statujas" labās rokas rādītājpirksts pēkšņi pārvērtās par tievu šķidra metāla straumi, kas sasniedza Mirjamu un acumirklī izplatījās pa ķermeni, atstājot brīvus tikai meitenes degunu, lūpas un acis, padarot viņu par sava veida statuju.
- Ivor! - viņai izdevās klusi iekliegties, nespēdama pakustēties.
Ždanovs juniors steidzās pie viņas, nometot savu nejutīgumu, pārvarot letarģiju un reiboni, bet otrā metāla strūkla izlija pār viņu, izplatījās pa apģērbu, sastindzinot un kavējot kustības, un arī viņš sastinga uz vietas.
Tāds pats liktenis piemeklēja Ždanovu vecāko un Beliju.
- Es taču teicu - nogalini! - Polujanovs ar neapmierinātību nomurmināja, izņemdams no seifa rokassprādzē saritināto drimmeri, un satraukti paskatījās uz to. - Paskat maitasgabals, ko viņš ar to izdarījis?
- Nav vajadzības slepkavot, - dobajā basā rībināja metāla vīrietis. - Viņi mums vēl būs noderīgi, it īpaši operatora kūniņa. Saimnieks būs apmierināts.
- Ej savā vietā, - pavēlēja komisārs, iebāžot aproci seifā. - Nākamreiz nenokavē, es gandrīz gāju bojā.
- Pareiza ienaidnieka novērtēšana ir panākumu atslēga. - Metāla cilvēks it kā izgriezās pats sevī un, slīdot uz durvīm, pazuda. Tas, protams, nebija pats Spēlētājs vai pat ne viņa iemiesojums vietējā realitātē, bet tikai tukšs trauks, viela ar zemu intelekta līmeni, kas gaidīja saimnieka iemiesošanos, un Polujanovs no viņa baidījās, kaut arī komandēja kā vitsu.
Viņš piegāja pie Ivora, vienīgā no visiem, kurš nenokrita un nezaudēja samaņu, no uzvilktā "trako krekla" - šķidro kristālu plēves, kas bija Spēlētāja, kuram cilvēki bija devuši vārdu Bende, ķermeņa materiālā bāze.
- Nenovērtēju tevi, puisīt. Žēl, ka viss notika tā. Labāk nebūtu atgriezies. Labi ja Spēlētājs, kuram es kalpoju, īslaicīgi padarīs tevi par savu ieroču nesēju, bet var būt arī kas sliktāks.
- Ne-kad! - Ivors ar grūtībām izrunāja.
Polujanovs pasmīnēja, pagrūda viņu, sekoja ķermeņa kritienam - tas nokrita kā metāla gabals, uzmeta skatienu saviem bijušajiem draugiem un izgāja no kabineta. Koridorā viņš pavēlēja robotam - mājas sargam aizvākt cilvēku ķermeņus īpašā bunkurā zem mājas, kur dzīvoja arī Bendes metāla sūtnis.
- Kā Romašins? - komisārs izsauca Džonu Bulu.
- Aizgāja, - vietnieks īsi atbildēja.
