- Tas atrodas seifā, manā mājā, - mierīgi sacīja Polujanovs. - Bet jūs taču gribējāt iegūt ekipējumu? Ierosinu vispirms aizlidot uz noliktavu, pārģērbties un pēc tam pie manis ...
- Nu neticu es viņam, tēvi, - Belijs norūca, skatīdamies uz Ždanovu un Zlatkovu. - Stulba nojauta ... mūsu Fedja ir pārsteigumu pilns. Hei operator, kā tev ar priekšnojautām? Vai mūs negaida slazds?
- Nezinu, - nomurmināja Ivors, kurš jau ilgāku laiku mēģināja nolasīt komisāra domas, taču pastāvīgi uzdūrās uz bloku: Polujanovam bija psi aizsardzības ģenerators.
- Ļoti iedrošinoša atbilde, - Belijs pasmīnēja.
- Nemulsini puisi, - sāka aizstāvēt Ivora Ždanovs vecākais. - Viņš ir nepieredzējis un zaudējis daudz spēka. Fjodor, ja tu plāno slazdu, tad tas var beigties ar negatīvām sekām. Es iesaku vispirms paņemt mūsu drošības garantiju no tavas mājas seifa, un pēc tam doties uz noliktavu Zlata Brjagā. Un Dieva dēļ palaid vaļā apsardzi, neviens neatņems tavu dzīvību un brīvību.
Polujanovs pašķielēja uz flegmatisko Džonu Bulu, kas atgādināja statuju, nomurmināja:
- Savāc komandu, man pietiek ar vienu vitsu.
- Klausos, - atbildēja vietnieks un atsauca miesassargus.
Viņi pirmie ienāca metro kabīnē. Polujanova vadībā palika funkcionāls apsardzes vitss, praktiski neatšķirams no dzīva cilvēka.
- Mēs visi nesalīdīsim, - sacīja Belijs. - Pirmie ies trīs - šie jaunieši un Atanass, pēc tam mēs. Vai tavs metro kods nav mainījies? Iečuksti Atanasam ausī.
- Lūk ko, draugi, - iesāka Zlatkovs. - Man vajag satikties ar vienu otru. Vai jums nebūs iebildumi, ja es jūs uz stundu atbrīvoju no savas klātbūtnes? Jūs tiksiet galā bez manis.
Belijs jautājoši paskatījās uz Ždanovu.
- Labāk būtu ja mēs turētos kopā, - viņš teica. - Bet, ja tikšanās ir svarīga - rīkojies, kā uzskati par vajadzīgu, Atanas. Pēc stundas mēs tiksimies pie ... tā kā vienojāmies. Fedja, - Pāvels pagriezās pret Polujanovu, - atdod viņam savu tranš-rāciju.
Komisārs pavilcinājās, pārvarot vēl vienu vēlmi dot komandu vitsam nogalināt visus, pēc tam no matiem aiz auss izņēma antenas ūsiņu ar tranš-rācijas pilienu (mikrofons bija iebūvēts piesūceknī un sarunas laikā reaģēja uz galvaskausa kaulu rezonansi) un pasniedza to Zlatkovam.
- Operatīvā līnija aizņemta, personiskā - brīva. Krāsa - Marengo.
- Ko nozīmē krāsa?
Polujanovs ar drūmu pārsteigumu paskatījās uz zinātnieku.
- Jokojat? Līnija ieslēdzas tikai uz krāsu.
- Ahā, sapratu, tikšu galā.
Zlatkovs iegāja atbrīvotajā kabīnē, durvis aiz viņa aizvērās.- Tagad jūs, - Grigorijs paskatījies uz Ivoru un Mirjamu. - Saki izejas kodu, Fedja.
- Tu taču to zini.
- Gribu pārbaudīt tavu godīgumu.
Poļujanovs pašķobījās, skatoties uz drošības virsnieku, nodiktēja septiņciparu skaitli un paroli.
Ivors un meitene sastādīja kodu, un metro "stīga" tos izmeta caur telpu komisāra mājā Baltijas līča krastā.
Viņi izgāja mazā zālē ar mirdzošām, it kā no rīsu papīra, sienām, pārgāja mozaīkas grīdu, palūkojās apkārt. Bet dalīties savos iespaidos nepaspēja.
Polujanova metro kabīne atkal nostrādāja, un vestibilā parādījās viņš pats, vitss, Belijs un Ždanovs.
- Ejam uz kabinetu, - Fjodors aprauti pateica, dodoties pa koridoru ar gaišajām sienām uz kāpnēm.
- Man šeit nepatīk, - Ivors klusi sacīja ar sakostiem zobiem.
Belijs viņam uzsita pa plecu un panāca Polujanovu.
- Nekas, viss norit pēc plāna, - sacīja Ždanovs. - Mēs šeit nekavēsimies.
Arī viņš panāca komisāru un sāka sarunāties ar Beliju.
- Esi gatavs iziešanai, - Mirjama nočukstēja, satvērusi Ivora roku. - Man arī nepatīk šejienes atmosfēra.
Viņi uzkāpa otrajā stāvā, iegāja komisāra darba modulī ar tūlītējas saskarsmes ink-kompleksu ar visām Zemes baseina drošības dienesta filiālēm, ieskaitot tās, kas atradās uz citām planētām, ar analītisko inku "Stratēģis" un jaunāko eido spēļu kombināciju "Fanat". Kabineta sienas atgādināja bišu šūnas, grīda bija "koka", griesti "atvērās" zilajās debesīs ar baltu mākoņu jēriņiem.
Polujanovs ātri piegāja pie sienas, kuras biezumā bija paslēpts seifs.
- Stop! - Belijs viņu apturēja. - Nesteidzies, Fedja. Atkāpieties malā, mēs paši atvērsim, vienkārši iedod paroli.
- Es pats arī esmu parole, - Polujanovs paraustīja plecus, sāniski paskatoties uz ar gaismiņām pilno viriāla “eglīti”, kas vadīja kabineta iekārtas. - Seifs tiek atvērts tikai ar mentālu komandu un arī tad tikai pēc īpašnieka bioparametru nolasīšanas.
- Ver vaļa, - Ždanovs atļāva. - Mia, vai tu esi gatava?
- Vienmēr esmu gatava, - atsaucās Romašina meita.
Uz viena pleca viņai izauga tornītis ar "universālu", no otra - ar vaksingu.
Polujanovs pasmīkņāja.
- Man jāatzīst, ka es par vēlu uzzināju, ka šī jaukā meitene ir viena no pretizlūkošanas asiem.
Seifa durvis ne pārāk biezas, bet spēka padeves dēļ praktiski necaursitamas, lēnām noliecās uz leju, kā mīksts vates slānis.
- Paej malā! - Belijs asi uzkliedza, ejot pie seifa.
Tajā pašā mirklī Polujanovs metās uz sāniem un uzkliedza:
- Nogalini viņus!
