Notika kaut kas līdzīgs klusam sprādzienam. Mirjamas mentālā sfēra konvulsīvi izvērsās, uzliesmoja, uzdzirkstīja nesakārtotā putenī, dzirkstelēs izveidojās viesulis, kas skrēja ap tumšajiem apziņas stūriem. Meitene atvēra acis, joprojām melnas, bez domu uzplaiksnījuma. Tad viņas acis sāka mirdzēt, tajās pazibēja, nomainot viena otru, bailes, apjukums, aizvainojums, trauksme, dusmas. Viņa atcerējās notikušo un kāpēc atradās tik pazemojošā, bezpalīdzīgā stāvoklī.
Ivors “pieslēdzās” viņas mentālajai sfērai.
"Sveiciens "grifam"."
"Kas te ir?!" Mirjama nodrebēja. Viņa mēģināja atbrīvoties no plēves "trakokrekla" apskāviena, taču nespēja.
"Nebaidies, tas esmu es. Guli, atpūties, es mēģināšu pamodināt pārējos."
“Ivor! Tu esi dzīvs?!"
"Kas nu ar mani notiks?"
"Vai tu esi brīvs? Es tevi neredzu".
“Es esmu tādā pašā stāvoklī kā visi pārējie, bet mans gars ir brīvs. Man vajadzīga jūsu palīdzība."
"Es pat nevaru pakustēties!"
"Kustēties daudz nevajadzēs, būs mani jāatbalsta enerģētiski."
“Protams, mēs vajadzības gadījumā atbalstīsim. Esi pārliecināts, ka spēsi atbrīvoties? "
"Esmu pārliecināts ... gandrīz. Man vajag salauzt šī domājošā "līķauta" gribu, tad es varēšu likt viņam nokāpt no manis. Tad mēs no komisāra seifa paņemsim drimmeri, un tad neviens mūs vairs neapturēs!"
"Mums izdosies!"
"Gaidi."
Ivors koncentrējās uz psi vibrāciju izjūtu ap biedru nekustīgajiem ķermeņiem un sāka atjaunot viņu mentālos procesus. Viņam izdevās vest pie samaņas abus, pie kam Pāvels Ždanovs attapās daudz ātrāk nekā viņa draugs, kad durvis atvērās un pazemes bunkurā parādījās rudmatainā skaistule un aiz viņas iespiedās metālā spīdošā pseidocilvēka ķermenis.
Trieciens pa apziņu bija tik spēcīgs, ka, gadījumā ja psi-aizsardzības ģenerators nebūtu ieslēgts, Ignats nebūtu spējis to atspoguļot. Bet viņš bija gatavs visādiem pārsteigumiem un, neskatoties uz miglu, troksni galvā un krāsainiem apļiem acu priekšā, atvairīja psi-uzbrukumu un ar precīzu "gloka" šāvienu iznīcināja vitsu, kas ielauzās ceturtā video kanāla direktora kabinetā. Tad viņš paķēra sarunas ar Polujanovu videoieraksta kopijas un steigšus pameta Zlatogradas videocentra ēku, stipri pamīcījis Džona Bula gūstītāju komandu, kas nebija gaidījuši pretestību.
Saprotot, ka viņam ir ļoti maz laika, ka Polujanovs nekavējoties pasludinās viņa kā "sociālā noziedznieka" medības, Ignats tomēr vispirms sazinājās ar Zlatkovu, paskaidroja viņam situāciju, pēc tam parunājās ar Jasenu, informējot viņu par dēla sagūstīšanu Polujanova mājā un tikai pēc tam devās mājās ar pilnīgu pārliecību, ka paspēs paveikt visu ieplānoto pirms gūstītāju grupas ierašanās.
Viņam patiešām izdevās izdzēst mājas robota atmiņu, deaktivizēt darba inku, "apglabājot" tā datu bāzi pretizlūkošanas dienesta "Stratēģa" dzīlēs, kurām Polujanovam nebija piekļuves, un pa speciālu metro kanālu nosūtīja vitsu ar aparatūras kravu un nepieciešamo aprīkojumu, kas glabājās slepenā telpā zem darbnīcas uz īpašās pretizlūkošanas nodaļas Mēness bāzi. Vēl gribēja, palīdzībai atbrīvot vienu no robotiem, kas bija nomaskēts par skulptūru, bet šajā brīdī pie mājas parādījās nelūgtie viesi, un nācās atrisināt atkāpšanās problēmu.
Principā viņš varēja neielaist Polujanova operatīvos darbiniekus, izmantojot kādu savu iepriekšējās darbības komisāra rezervju arsenālu, taču sākt karu ar puišiem, no kuriem lielākā daļa tikai pildīja oficiālo pienākumu, nevēlējās. Bet arī aiziet nepabeidzis savas lietas negribēja. Pārdomājot, Ignats nolēma paslēpties un pagaidīt, kamēr drošībnieki aizies. Viņš metās uz savu guļamistabu un apstājās pie pusotra metra lielas gleznas, kas karājās pie sienas un attēloja akmeņainu krasta līniju - akmeņainu nakts jūras piekrasti ar mēness apgaismotu ceļu ...
Novērotāji skulptora mājā atklāja "dzīvu" kustību, un Džons Buls tur nosūtīja pastiprinātu ātrās reaģēšanas brigādes specvienības grupu. Divpadsmit drošības profesionāļi septiņas minūtes pēc trauksmes saņemšanas ieradās Romašina mājā un sāka sagrābšanas operāciju, klausoties komandiera norādījumus. Pēc tam, kad Romašinam izdevās aizbēgt no video centra, kad viņš bija ticis galā ar četriem operatīvajiem darbiniekiem, vēl viena neveiksme bija nepieņemama, un Džons Buls pieļāva visas metodes, līdz pat objekta likvidēšanai. Viņš pats ieradās Romašina mājā caur metro līniju, divu vitsu un divus miesassargu pavadībā.
Ģērbušies maskēšanās "hameleonos", operatīvie darbinieki klusējot iekļuva Romašina darbnīcā, ar enerģijas pelengācijas aparatūras un homodetektoru palīdzību izpētīja visus telpas kaktus, pēc tam ielauzās viesistabā, tēlnieka kabinetā un trīs guļamistabās. Tomēr visās telpās durvis bija plaši atvērtas, un viesi tika sagaidīti ar mieru un klusumu. Romašins nekur nebija redzams. Likās, ka viņš izkritis caur zemi, lai gan viņam nebija kur likties. Mājai bija tikai viens pazemes bunkurs-slēptuve, un pat tā bija atvērta, bet citas gūstītāju grupas aparatūra nekonstatēja.
