- Ja vien šitā jūsu paratilta automātika tam piekritīs, - sacīja Garaņins, - kāpēc gan ne?
- Stas, atsaucies, - Romašins sauca.
- Klausos jūs, - atsaucās maiga, murrājoša sievietes balss.
- Vai tad mēs neesam Stumbrā? - neizpratnē vaicāja Oļegs Borisovičs. - Galu galā Stass ir Stumbra inks...
- Transgress faktiski ir hronourbja turpinājums, tāpēc tā ink-operatoru var saukt arī par Stasu, viņš neapvainosies. Esiet tik laipns, dārgais, viens no mums ir jānosūta uz Soljuvell-viens, bet pārējie ...
- Ļaujiet man iebilst, - Železovskis iejaucās. - Būs labāk, ja es iešu ar jums. Atradīsim to puisi, kuru meklējat, un viņš mani nosūtīs mājās. Jūs teicāt, ka viņš to var izdarīt.
- Es domāju ka tas viņam ir pa spēkam. Kā pēdējo līdzekli izmantosim Stasa pakalpojumus pārpalikušajos Stumbra stāvos. Tātad, meklējat Ivoru?
Atbilde Ignatam bija vispārēja klusējoša piekrišana.
- Pieņemts. Tad mēs lūgsim savam operatoram pakalpojumu. Stas, vai jūs nejauši neziniet, kur izkāpa cilvēks vārdā Ivors Ždanovs? Viņš ir pazīstams arī kā Koka operators un Tas, Kurš Pamodies.
- Viņš izgāja uz Soljuvell-trīs Zemes, simts pirmajā atkarīgajā hronokvanta leņķī, četru cilvēku pavadībā.
- Nevar būt! - Romašins bija klusi pārsteigts.
- Kas? - Garaņins satraucās.
- Ivors atgriezies mājās, dzimtajā Zarā ... kur viņu droši vien gaida Polujanova pakalpiņi. Kas ir kopā ar viņu?
- Trīs vīrieši un sieviete: Pāvels Ždanovs, Atanass Zlatkovs, Grigorijs Belijs un Mirjama Romašina.
- Nevar būt! - Ignats atkārtoja vēlreiz. - Vai viņš būtu atradis un atbrīvojis savu tēvu?
- Atvainojiet, es to nezinu.
- Tiksimies un uzzināsim, - teica Ruslans.
- Jā, protams, - Romašins atjēdzās. - Kaut arī jaunumi ir ļoti neviennozīmīgi. Tātad, dodamies uz Soljuvell-trīs mezglu, uz Ivora pasauli. Es ceru, ka mans kvanks palīdzēs mums atrast zēnu. Sūtiet mūs, Stas.
- Novēlu jums veiksmi, - transgressa operators pieklājīgi sacīja vīriešu balsī.
Un tas pats neatvairāmais spēks iemeta cilvēkus ugunīgā tunelī, caururbjot svešu telpu un laiku bezdibeni.
Šoks no metiena pāri Laiku Koka Zaru nepārskatāmajiem bezdibeņiem nebija pārāk spēcīgs, un "hronodesantnieki" ātri atguvās, tiklīdz viņi atradās kaut kāda jūras līča krastā ar virs tā nostiepto orbītas lifta bālgano zobenu. Līcis izrādījās Rīgas, izkāpšana no transgressa sakrita ar vietējo dienu, vietējie iedzīvotāji, kaut arī pamanīja no nekurienes izlecošās septiņas dzirkstošās figūras, tam nepiešķīra nekādu nozīmi.
- Kurp tagad? - jautāja Garaņins, salocījis ķiveri un ziņkārīgi paskatījies apkārt.
Šī vieta šķita diezgan pamesta, neskatoties uz to, ka divi desmiti cilvēku sauļojās kāpās, kuras meža josla norobežoja no pilsētas dzirkstošajām ēkām austrumos.
- Tūlīt es jūs iepazīstināšu ar savu kvanku, - Romašins atbildēja. - Viņš ir tēlnieks un vienlaikus speciālās pretizlūkošanas nodaļas eksperts. Viņa mājā kādu laiku mēs būsim drošībā.
Zinot saziņas kodus un informācijas kanālu numurus, Romašins sazinājās ar vietējo informu un uzzināja, kur atrodas tuvākā metro stacija. Tas atradās blakus orbītas lifta portālam, kura gaismas kolonna, kas bija simtiem metru diametrā, bija redzama jau no tālienes. "Hronodesantnieki" nomainīja skafandru formu uz mazāk izaicinošu, lai tik ļoti nekristu acīs, un pa gaisu, pa īsāko ceļu - nogriežot līča stūri, devās uz metro.
Romašins ar rāciju mēģināja sazināties ar savu kvanku, taču neviens viņam neatbildēja. Tad tika nolemts, ka divi cilvēki dosies uz tēlnieka māju - Ignats un Železovskis, bet pārējie viņus gaidīs šeit, kafejnīcā līča krastā. Ja stundas laikā Romašins nedos signālu, ka viss kārtībā, grupai būs jārīkojas patstāvīgi, atkarībā no situācijas.
Romašins atstāja pārējos kafejnīcā, un viņi kopā ar Železovski, kura figūra iedvesa cieņu ar izmēriem un stāju ne mazāk kā "hronodesantnieka" figūra, pazuda aiz metro kristāliski pienbaltā kupola.
* * *
- Lieli mēsli! - caur sakostiem zobiem pateica Belijs.
Viņam nepiemita liela psi enerģijas rezerve, un viņš gandrīz nevarēja tikt galā ar "jātnieka" plēves hipnotisko spiedienu. Tomēr arī pārējiem bija grūti, un paturēt patstāvību kļuva arvien grūtāk.
Saprotot, ka pavadoņiem paliek arvien mazāk spēka, Ivors nolēma izvest cietumsargu, pie durvīm sastingušu kā metāla bluķi, no pacietības un likt viņam kļūdīties. Izredzes bija mazas, taču, tā kā Ivoram neizdevās izsaukt transgressu - vai nu traucēja jaudīgais pagraba atstarojošais apvalks, vai arī viņa stāvoklis to neļāva - lai atbrīvotos bija jāizmanto pat visneprātīgākās iespējas.
- Hei, tu sagatave! - viņš uzsauca metāla sargam. - Nevēlies uzspēlēt?
- Es neesmu sagatave, - Bendes substants nekavējoties atbildēja, pārvērzdamies par dīvainu zvēru. - Es negribu spēlēt.
- Tad tu tiešām esi tikai sagatave! Galu galā tavs saimnieks taču ir Spēlētājs!
Metāliskais pseidocilvēks paklusēja, kustinot mirdzošo "ādu", kas radīja nepārtrauktas metāla plūsmas efektu no apakšas uz augšu.
- Es nesaprotu tavu vārdu nozīmi, - viņš beidzot izspieda. - Bet, spriežot pēc emocionālā satura, tu mēģini mani apvainot un izprovocēt uz neloģisku rīcību.
