- Viņam kaut kas padomā! - Bendes sarkanmatainais kurjers ātri ierunājās. - Vēlreiz ierosinu nopratināšanu pabeigt citā vietā.
- Netraucējiet, - Polujanovs aizkaitināts paskatījās uz viņu. - Kārtojiet savas darīšanas, jums šeit obligāti klāt nav jābūt.
- Labi, man tiešām ir darīšanas, bet es jūs brīdināju.
Tiruvilejadals aizgāja.
- Nu labi, atkārtojiet vēreiz savu priekšlikumu, - sacīja Polujanovs. - Es jūs nesapratu.
- Dzīvot gribi, Fjodor? - Klusi, bez smaida pajautāja Romašins. - Es nezinu, vai tu labprātīgi pārgāji Bendes kalpībā vai nē, bet tev vēl ir iespēja palikt cilvēkam, nevis saimnieka vergam. Es zinu, ka tas ir grūti, it īpaši, ja smadzenēs maisās kontroles programma, taču pirms divdesmit pieciem gadiem Zlatkovam to izdevās neitralizēt. Varbūt arī tu pamēģināsi?
Iestājās klusums.
Polujanovs, sašaurinājis aptumsušās neprātīgās acis, kādu laiku izturēja sarunu biedra skatienu, pēc tam atslābinājās un novērsdamies neskaidri sacīja:
- Es ... nevaru ... - Tad viņš ar roku paberzēja pieri un piegāja pie durvīm. - Šai pseidobābai ir taisnība, pabeigsim savu sarunu citur.
Mājas dzilumā kaut kas noblākšķēja. Tad atskanēja neskaidrs troksnis.
Romašins ieklausījās un nopūzdamies sacīja:
- Par vēlu, Fedja ...
* * *
Železovskis dzirdēja visu abu komisāru sarunu (Polujanovs nesaprata, ka nopratina nevis tēlnieku, bet viņa kvanku) un vienlaikus gatavojās sprādzienam līdzīgai darbībai, zinot, ka viņa pretinieki, vitsi, nedos viņam tiesības kļūdīties. Bija jārīkojas pārliecinoši un nekļūdīgi. Tāpēc Aristarhs pēc sakaru seansa ar Ruslanu neizdarīja nevienu kustību, it kā viņš patiešām būtu vitss, pacietīgi gaidot piemērotu brīdi.
Pa durvīm bija redzams kā rudmatainā šūpojot gurnus pārgāja pāri hallei uz metro kabīni. Nošņakstēja starta automāts. Vitsi atskatījās, un tajā pašā mirkī Železovskis pārvērtās par viesuļvētru.
Pirmo vitsu viņš izsita cauri ar dūres triecienu, tad izgrieza kaklu un nolika zem šāviena otrajam. "Universāla" izlāde skāra milža enerģijas ģeneratora "sirdi" un uzreiz nodārdēja sprādziens. Tomēr Aristarhs mirkli pirms tam pielēca atlikušajam vitsam, iedzenot viņa ķermeni halles vidū esošajā kolonnā, pēc tam satvēra aiz rokas un vēlreiz pilnā sparā trieca pret halles sienu, pārvēršot pankūkā.
Šajā mirklī nišķindēja metro finiš-automāts, no kabīnes hallē ieskrēja trīs caurspīdīgi virpuļi, un Železovskis atslābinājās, sajuzdams savējos.
Viesuļi pārvērtās metālā mirdzošās figūrās, ar līdz pleciem nolocītām ķiverēm. Garaņins, Kostrovs un Markins paskatījās uz Aristarhu.
- Šeit ir divpadsmit cilvēku, - sacīja Železovskis. - Nemēģiniet brīdināt un būt varonīgi, tie ir speci. Šaujiet, lai nogalinātu.
- To mēs protam, - Oļegs Borisovičs drūmi pamīkņāja. - Kur tad mūsu ceļvedis?
- Ignatu dzīvojamā istabā nopratina komisārs. Es viņu atbrīvošu. Jūsu uzdevums ir iztīrīt māju.
Metro izmeta vēl pāris "neredzamos" - Nadeždu un Pašu-pilotu. Visi bija kopā.
- Nadja, tu paliksi šeit, - Ruslans teica. - Neizslēdz maskēšanas režīmu. Ja kāds parādās no metro, dod signālu, bet nekādā gadījumā neiejaucies.
- Aiziet! - caur zobiem izelpoja Garaņins.
"Hronodesantnieki" kļuva neredzamI un metās pa koridoru Romašina mājas iekšienē.
* * *
Polujanovs sastinga, atskatījās, pavērdams zobus smaidīgā grimasē:
- Ko tu teici?!
- pavēli saviem nukeriem nodot ieročus. Mēs negribam asinsizliešanu.
- Vai tu saproti? ..
Durvis atsprāga, viesistabā iedrāzās Basanks.
- Mums ir viesi ... - Viņš nepabeidza.
Aiz viņa viesistabā parādījās Železovskis. Telpu caurdūra skaļa rīkles bass:
- Nešaut!
Visi sastinga.
- Nogaliniet viņus! - nošņācās Polujanovs.
Nozibsnīja - viens no kaujiniekiem, kas atradās viesistabā, izšāva no "universāla". Železovskis atbildēja ar precīzu šāvienu no tā paša "universāla", bet ar spēcīgāku izlādi. "Spoks" ielidoja sienā, sadragājot ar malahīta flīzēm inkrustētu kumodi.
- Nešaut! - Žeļezovskis atkal norēcās.
Gaiss viņam aiz muguras uzvirpuļoja, trīs caurspīdīgas straumes ielidoja viesistabā, pārvērtušās par mirdzošām cilvēku figūrām skafandros.
- Nešaut! - trešo reizi klusāk atkārtoja Aristarhs. Viņš pastiepa roku, skatīdamies uz Basanku. - Atdod man šo lietiņu!
Poļujanovs nesaprotoī paskatījās uz savu galveno miesassargu. Tas atņirdzās, no kombinezona kabatas izvelkot trīs vietās izliektu melnu cauruli ar mirgojošu zaļu dzirksti galā.
- Mēs to atradām vienā no skulptūrām.
- Slings?
- Slinga iniciators.
- Atdod, - Železovskis spēra soli pretī Basankam.
- Atņem, - tas pasmīnēja, ar pirkstu nomērķēdams uz mirgojošo gaismiņu.
- Šķiet, ka jūsu bandīts gatavojas mūs uzspridzināt kopā ar jums, - vēsi teica Romašins. - Vai šāda perspektīva jūs apmierina? Vai arī jūs pavēlēsiet viņam atdot detonatoru?
- Domāju, ka jūs esat zaudējis, - sacīja nosvīdušais Polujanovs. - Ja nomiršu es, saimnieks atradīs citu rezidentu, un lieta turpināsies. Ja nomirsiet jūs, Speckons nevarēs pilnībā izvērsties un mūs traucēt. Kur tad uzstādījāt pašu slingu?
- Es to neesmu uzstādījis.
Polujanovs sašķobīja lūpas.
- Jokojat? Kas tad?
