- Tā lūk mēs satikāmies, tēlnieka kungs, - teica Polujanovs, apdomīgi turēdamies specvienības aizmugurē. - Beidzot, mēs varēsim parunāt par lietām, kas mani interesē, jo citādi jūs tik strauji bēgat no maniem puišiem, ka var apskaust. Dīvaini, ka jūs riskējāt atgriezties, zinot par slazdu. Es jūs pat neatpazīstu.
"Mani uzskata par vietējo Romašinu," - Ignats pārraidīja domu Aristarham. "Pamēģināsim izmantot šo apstākli."
- Kāpēc klusējat, pa visu Saules sistēmu meklētā persona? Cerat uz Speckona palīdzību? Maz ticams, ka jūsu līdzzinātāji uzdrošināsies šeit rādīties, lai glābtu vienu cilvēku. Starp citu, iepazīstiniet mani ar savu kolēģi. Kaut kā, viņu es agrāk neesmu saticis.
- Tas ir mans vitss-miesassargs, - vienaldzīgi sacīja Romašins.
- Ahā, saprotu, tā jau domāju. Puisis izraisa cieņu. Es ceru, ka viņš nesāks demonstrēt veiklības un ātras šaušanas brīnumus?
- Nesāks.
- Nu, tad jauki. - Polujanovs kādam pamāja ar pirkstu, un no metro kabīnes iznāca vēl divi cilvēki, spriežot pēc viņu gabarītiem un acu īpašās izteiksmes - vitsi.
- Aizvediet šo spēkavīru uz blakus istabu un pavērojiet viņu, puiši. - Fjodors pamāja uz Železovski. - Sāks ārdīties - sadedziniet. - Viņš pievērsās Ignatam: - Un tā, pirms dosimies uz Pārvaldi, atbildiet man uz diviem jautājumiem.
- Ja tas nebūs pretrunā ar maniem mērķiem, - Romašins mierīgi sacīja.
Polujanovs noraustīja lūpu kaktiņu.
- Ignat, es zinu, ka jūs esat spēcīgs cilvēks un, iespējams, nēsājat psi aizsardzību, taču diez vai izturēsiet "patiesības sūkni". Tāpēc es iesaku jums pateikt visu, ko jūs zināt brīvprātīgi, citādi pats saprotat...
- Lieliski saprotu, emisāra kungs. Uzdodiet savus jautājumus. Lai gan, varbūt mēs varam parunāties viesistabā pie kafijas tases?
Polujanovs apdomājās, uzmeta skatienu vienam no dūmakainajiem "spokiem" koridorā.
- Vai viesistabu pārbaudījāt?
- Tieši tā, - ziņoja "spoks". - Viss tīrs.
- Ejiet pa priekšu, - Fjodors pavēlēja. - Tikai vispirms atdodiet ieroci. Jūsu vitss paliks šeit.
Romašins klusi atvienoja "gloku" un "kiju" no tornīšu mezgliem un nodeva tos kaujiniekam. Polujanovs atņēma viņam "kiju", pagrozīja to rokās, pakratīja galvu.
- Interesants štrunts. Neatceros, ka man būtu bijis kaut kas tāds. Vai tiešām Speckonam ir savas ieroču darbnīcas?
- Tas štrunts nav no mūsu pasaules.
- Tad skaidrs. Uz priekšu!
Atkal atvērās metro durvis, zālē iznāca spilgti rudmataina sieviete un drūmais Basanks, Fjodora apsardzes vadītājs, kura gabarīti bija tuvi Aristarham.
- Ko jūs vēlaties ar viņu darīt? - Tiruvilejadala jautāja.
- Nopratināt, - Polujanovs pašķielēja uz viņu.
- Neiesaku to darīt šeit. Mēs nezinām, kādus pārsteigumus šis cilvēks varētu sagādāt.
- Es tikai gribu zināt, kāpēc viņš atgriezās.
Fjodors pamāja ar roku, un gājiens devās pa koridoru uz pirmā stāva telpām: divi kaujinieki priekšā, viņiem sekoja Romašins, pēc tam vēl divi "spoki" un Polujanovs. Apmainījušies skatieniem, Basanks sekoja viņiem kopā ar Bendes sūtni.
"Izsauciet pārējos," mentāli teica Romašins Železovskim. - "Ieskicējiet situāciju".
Polujanovs ar diviem padotajiem iegāja viesistabā, kuru rotāja augstvērtīgie koksnes izstrādājumi "pareizticīgo renesanses" stilā, un pēc tam ielaida Romašinu un pārējos.
- Varbūt uzvārīšu kafiju? - Ignāts viesmīlīgi piedāvāja.
- Beidziet, mākslinieka kungs, - komisārs saviebās. - Es zinu, ka jums ir kāds noslēpums, kas jums ļauj apiet visas zināmās cilvēku atklāšanas metodes. Varūt nejauši atgriezāties lai to paņemtu?
Romašins saprata, ka viņa kvanks guļamistabā izmantojis "attēlu" - hronokvanta kokonu, lai paslēptos no Fjodora meklētājiem. Varbūt viņš bija tur arī tagad.
- Man krājumā ir daudz noslēpumu, komisāra kungs. Piemēram, es varu pārvērsties par neredzamu un nesajūtamu. Nodemonstrēt?
- Turiet viņu uz grauda, - Polujanovs paskatījās uz saviem kaujiniekiem. - Mēģinās pazust - šaujiet!
Romašins pasmaidīja.
- Bet jūs taču no manis baidāties, komisār. Pat šādā situācijā ar tādu spēku pārsvaru.
- Pārmeklējiet māju vēlreiz, - ieteica Tiruvilejadala. - Tik pieredzējis cilvēks kā bijušais komisārs nevarēja nezināt, ka, parādoties mājās, viņš riskē ar savu brīvību un galvu. Viņš šeit kaut ko slēpj.
Poļujanovs pamāja Basankam.
- Savāc visu, kas raisa vismazākās aizdomas. Iztaustiet skulptūras, to statīvus, apostiet sienas.
Basanks aizgāja.
- Labāk pastāstiet man atklāti, kāpēc jūs atgriezāties, - sacīja Polujanovs. - Tāpat pateiksiet, ne tagad, tad laboratorijā, izņemot to, ka pēc saskarsmes ar "patiesības sūkni" jūs kļūsiet par idiotu.
- Nu nav tur nekāda noslēpuma, - Ignats paraustīja plecus. - Tā kā mani draugi ir jūsu rokās, es nolēmu parunāt ar jums par viņu atbrīvošanu.
- Tik vienkārši? - Polujanovs pasmējās.
- Šajā dzīvē viss ir vienkārši, - filozofiski atzīmēja Ignats. - Dzīve ... nodevība ... muguras elastība ... nāve.
- Jūs man piedraudat?
- Nu ko jūs tiešām, es jūs vienkārši brīdinu. Laidiet Ždanovus vaļā. Tas jums nākotnē tiks ieskaitīts kā labs darbs. Atpakaļskaitīšana jau ir sākusies.
