- Tad es priecājos, ka varēju apmierināt jūsu ziņkāri. Ko jūs vēlaties?
- Mums vajadzētu iziet un paskatīties apkārt, - Mirjama atgādināja par sevi.
- Nekas nevar būt vieglāk.
Hronolifta kabīnes durvis izzuda.
- Bet tu apsolīji mums iedot temporālos kokonus ...
- Tie jau ir inicializēti.
- Es neko nejūtu!
- Aizsardzības TFZ vai TK izveidots, izmantojot drimmeru tehnoloģijas, un ir gandrīz nemanāms. Neuztraucieties, meitenīt, tiklīdz tas būs nepieciešams, viņš parādīs savas īpašības.
Mirjama jautājoši paskatījās uz Ivoru, kurš paraustīja plecus, un viņi vienlaikus izkāpa no lifta kabīnes.
Blāva gaisma plūda no visām pusēm un radīja tilpuma struktūras iespaidu, lai gan šai, ja tā drīkst teikt, telpai nebija sienu. Atskatījušies, viņi neieraudzīja arī cauruli ar lifta būri. No gludās rozā grīdas ar muarē rakstu izauga režģota, sudrabota kolonna, piepildīta ar dzirkstošo miglu, pazūdot kaut kur augstu augšā, it kā izšķīstot perlamutra gaismā.
Gravitācijas spēks šajā dīvainajā, gaismas mākoņu ierobežotajā telpā bija nedaudz lielāks nekā uz Zemes, un, kad Ivors tam pievērsa uzmanību, Stass, kurš nemanāmi atradās blakus, paskaidroja:
- Patiesībā objekta gravitācijas lauks ir tūkstošiem reižu lielāks nekā uz Zemes. Jūs sargā temporkokons. Viņš arī nodrošina visas jūsu fizioloģiskās vajadzības.
- Vai viņš nenodrošina ar ēdienu? - jautāja izsalkusī Mirjama, palūkodamās apkārt. Viņi cīņas laikā ar vajātājiem Gezemā bija pazaudējuši krūzi ar medu.
- Šim nolūkam ir NZ bloki.
Kaut kas noklinkšķēja. No gaisa izkrita divas iegarenas kastes ar reljefiem burtiem "НЗ" un cipariem 2301.
- Tā būs pietiekami?
- Droši vien, - Mirjama sacīja. - Vai tu varētu, lūdzu, sagādāt mums citus, nopietnākus apģērbus? Piemēram, "kokosus"?
- Lūdzu, - Stass sirsnīgi atbildēja.
Blakus NZ kastēm uz grīdas nokrita divi dzīvsudrabā mirgojoši saiņi.
- Tas gan ir lieliski! - meitene sasita plaukstas. - Tas dramatiski maina mūsu situāciju. Vēl tikai pāris "gloku", vai labāk - drimmeru - atrisinātu visas mūsu problēmas.
- Diemžēl ieroči man nav pieejami, - Stass vainīgā tonī sacīja, - un vēl jo vairāk drimmeri. Tas ir tiesu izpildītāju rīks.
- Nu labi, dabūsim paši. Kur šeit var pārģērbties?
Pie metāliskā izskata kolonnas no grīdas pacēlās perlamutra būdiņa ar atvērtām durvīm.
Mirjama paņēma vienu no pakām un drosmīgi iegāja kabīnes iekšpusē, kas uzreiz izgaismojās no iekšpuses. Durvis aizvērās. Ivors domīgi paskatījās uz kabīni, koncentrējās, un tās sienas kļuva caurspīdīgas.
- Laba gribas indukcija, - Stass klusi, ar nelielu ironiju sacīja.
Ivors nosarka. Kapsulas sienas, kur Mirjama pārģērbās, kļuva necaurspīdīgas. Tad arī viņš sāka pārģērbties, nerūpējoties par to, kas kļuva redzams no ārpuses.
"Kokosi" - glābēju kompensācijas tērpi - bija kosmosa aizsargskafandri ar mainīgu ģeometriju un automātiskiem mezgliem ar iebūvētu aprīkojumu un ieročiem. Dabiski, ka tie bija daudz ērtāki un funkcionālāki, ko nevarēja teikt par parastajiem "unikiem", kas paredzēti ikdienas lietošanai ārkārtējos apstākļos. Tāpēc, pārģērbušies, jaunieši jutās daudz drošāk.
- Dzīvot var, - Mirjama jautri sacīja, izkāpdama no "ģērbtuves". - Varbūt paskatīsimies, kur mūs atnesa?
- Varbūt, - jauneklis piekrita.
Tūlīt gaisma ap viņiem sāka kļūt blāva, satumsa, redzes horizonts sāka paplašināties, līdz ar gaismas oreola atkāpšanos, līdz kļuva pilnīgi tumšs. Tikai grīda zem kājām turpināja būt redzama kā bieza, no iekšpuses izgaismota rozā stikla kārta. Pagāja minūte, vēl viena ...
- Un cik drīz mēs ieraudzīsim šejienes pasauli? - Mirjama neizturēja.
- Jūs jau to redzat, - nāca pieklājīga atbilde.
- Bet apkārt ir tumšs, neko nevar redzēt!
- Jūs esat iegājuši Zarā, kurā sākusies mūžīgās tumsas ēra. Šajā pasaulē nav palicis nevienas zvaigznes, un kopumā nav arī matērijas un gaismas objektu kopu.
- Kā mēs šeit nokļuvām?! Galu galā mēs startējām no Gezemas Zara, lai izkļūtu tuvākajā Zarā ...
- Operators deva komandu "uz augšu!", Un visa manu kvanku līnija visās hronourbja izejās deva jums "zaļo gaismu". Tāpēc jūs nonācāt šeit, Stumbra pasaules līnijas beigās un transgressa sākumā, lai gan visi šie jēdzieni ir ļoti patvaļīgi. Es domāju sākumu un beigas.
- Tā ir mana vaina, - Ivors klusi sacīja, sajutis meitenes satraukumā trīcošo roku. - Es tiešām uzkliedzu "uz augšu!", Mentāli, protams, nezinot, kur tas novedīs.
- Ar to bija pietiekami, - sacīja Stass. - Operatora griba mums ir likums. Lai gan man jāatzīst, ka viņš ne vienmēr precīzi zina, ko vēlas.
- Tā ir! - Mirjama psmīnēja. - Pat es viņu ne vienmēr saprotu. Tātad, tu saki, ka mēs esam nokļuvuši Zarā, kur vairs nav zvaigžņu. Cik gadu šeit ir pagājis kopš vietējā Metaversa dzimšanas?
- Šo skaitli var izteikt kā viens, kam seko tūkstoš pieci simti nulles. Es nezinu šī cipara nosukumu Zemes valodās.
- tas gan ir ko vērts! - Mirjama brīnījās. - Tie ir triljoni triljonu gadu!
- Daudz vairāk.
- Un kas šajā Metaversā bija pirms mūžīgās tumsas laikmeta?
