Viņi neredzēja un nesajuta, kā no koridora sienas iznāca domīgi izklaidīgais brovejs Mimo un ilgi pavadīja viņus ar skatienu.
* * *
Drošības zona ar funkcionējošu hronomembrānu tiešām bija Stumbra simtajā stāvā. Viņiem nācās to sameklēt starp sabrukušo sienu un griestu haosu - golema "vāles" trieciens skāra tieši šo ēkas posmu un brīnumainā kārtā paslīdēja garām vertikālajam balsta stiprinājumam, kura korpusā bija paslēpta zāle ar hronolifta cauruli.
Gandrīz bez elpas no skriešanas pa kāpņu pagriezieniem - vajātājiem tomēr izdevās izkļūt koridorā un sekot uz papēžiem kopāar zvēru, kurš rūcoši gaudoja ar sāpēm un dusmām, - Ivors un Mirjama beidzot atrada ieeju zālē ar hronomembrānu, Ždanovs ar pūlēm atvēra durvis, un viņi nonāca zālē ar tīru, spīdīgu marmora grīdu, koraļļu sienām un sudrabainiem griestiem, pa kuriem laiku pa laikam skraidīja spocīgi violeti-zilas gaismas straumes. Ja ne vajātāji, jaunieši, protams, būtu izstaigājuši zāles gredzenu, apbrīnodami tās interjeru, taču tagad viņiem nebija laika apbrīnot Stumbra skaistumu.
Ivors atvēra lifta durvis, Mirjama izšāva no "universāla" uz zāles durvīm, iztērējot pēdējās enerģijas rezerves, ielēca lifta režģa kastē, Ivors ar elkoni iesita membrānas vadības panelim un, kad tas nenostrādāja, viņš no visa spēka sevī iekliedzās:
"Ved mūs augšā!"
Lifta durvis uzradās kā no gaisa, it kā tas acumirklī būtu sabiezējis līdz cieta materiāla konsistencei (dabiski, ka tas bija spēka lauks ar "pulvera tinumu"), gaisma kabīnē nodzisa, smaguma spēks ietrieca pa kājām, sirds iegāja papēžos, iestājās īss bezsvara stāvoklis, apziņa satumsa ... un atguvās. Ķermenis šķita smags un irdens, krītošs un nokrītošs dziļā bezdibenī, nevis augšup, kā pavēlēja Ivors. Tad tas izstiepās bezgalīga garuma pavedienā un ar mīkstu zīdainu stirkšķi pārtrūka daudzos atsevišķos gabaliņos ...
Bojājums apziņā ...
Skanīgs svilpiens, degšana pirkstu galos ...
Bojājums…
Trieciens un gaisma ...
Un beidzot viņš sajuta sevi stāvam uz hronolifta kabīnes grīdas, ar nespēkā trīcošām kājām.
Virs galvas griestos mirgoj oranža actiņa.
Mirjama sēdēja uz grīdas savilkusies čokurā.
Ivors nobijies, noliecies pīe viņas, pieskārās plecam. Meitene nodrebēja, sakustējās, pacēla galvu.
- Jau ... atbraucām?
- Kā tu jūties?
- Galva reibst ... tāda sajūta, ka esmu lidojusi caur Visumu veselu mūžību ... bet patiesībā viss ir kārtībā.
Viņa piecēlās, Ivora atbalstīta. Dažus mirkļus viņi atradās seju pret seju, tuvu viens otram. Ivors neviļus piespieda meiteni sev tuvāk, meklējot atbildi viņas acīs. Viņa pastiepās uz viņu ar lūpām. Skūpsts bija kautrīgs un maigs, bet tik jauks, ka Ivoram sareiba galva. Tad Mirjama atjēdzās, atrāvās un lietišķā tonī sacīja:
- Nu, kur mēs ielidojām, es gribētu zināt? Kāpēc neatveras durvis?
- Tāpēc, ka es vēlētos noskaidrot jūsu aizsardzības pakāpi, - atbildēja patīkama vīrieša balss.
Jaunieši nodrebēja un saskatījās.
- Kas tur runā?
- Mani sauc Stass, es esmu šī objekta saimnieks šajā Visuma daļā.
- Stass? - Nopriecājās Mirjama. - Beidzot mēs tevi atradām! Ko tu tur teici par aizsardzības pakāpi?
- Pasaule, kurā atrodas manas aprūpes objekts, prasa papildu aizsardzības pasākumus cilvēka ķermenim. Jūsu apģērbs nav pietiekams.
- Ko lai mēs darām?
- Es varu jūs apgādāt ar autonomiem TK ar enerģijas resursu vienam mēnesim.
- Kas ir TK?
- Es zinu, - iejaucās Ivors. - Tas ir temporkokons, kas paredzēts lietošanai jebkuros apstākļos.
- Nu, teiksim, ne jebkuros, bet tā pielietojuma diapazons ir visai plašs.
- Dod savus TK, - Mirjama izlēmīgi pieprasīja. - Tikai es nesaprotu, kāpēc tu Stumbru sauc par objektu.
- Tāpēc, ka jūs praktiski izlidojāt no laiku traktrises, kas ir Stumbrs Laiku Koka zemākajos Zaros. Šajā zarā, kas pieder pie tā sauktā Koka Vainaga, Stumbrs iegūst paratilta īpašības - universālu telpas-laika pārvietošanās sistēmu.
- Kā transgress, vai?
- Pilnīgi pareizi.
Apstulbināti no atbildes, jaunie cilvēki apmainījās skatieniem.
- Stumbrs kļuvis ... par transgressu?! Mirjama izbrīnīta teica.
- Kāpēc tas jūs pārsteidz? Stumbrs nav tīri cilvēku izgudrojums, tas ir Tiesnešu padomes lēmumu īstenošanas līdzeklīs, kad nepieciešams Spēļu kontrolēšanas sistēmai. Stumbrs savienoja ne vairāk kā divus triljonus Zaru tādā formā, kādā tas tika izveidots. Tad ar ētisko tehnoloģiju palīdzību tas tika pārveidots par transgressu, kas savienoja Saknes ar Koka Vainagu, tas, Kokam augot, attīstās, ņemot vērā visus iespējamos un neiespējamos matērijas stāvokļus.
- Ko tas nozīmē?
- Laiku Koks, kādu pazīstat jūs, ir potenciāli iespējamo matērijas stāvokļu multiversums vai fraktāls. Bet ir arī neiespējamo stāvokļu Koks, kuram ir savs transgress, dažās dimensijās savienojoties ar mūsējo, kam cilvēku valodā nav nosaukuma.
- Kolosāli! - Ivors klusi pateica. - Institūtā mums tas netika dots ... Es nojautu, ka Kokam ir jāīsteno pilnīgi viss, visu Zemes zinātniskās fantastikas rakstnieku darbi, bet ne tik lielā mērogā ...
- Es ceru, ka neesat vīlies, operator?
- Ak nē! - Ivors no sirds iesaucās.
