No pagalma uz izlaupītās NZ noliktavas logiem vairs nešāva. Mirjama mēģināja aplūkot ēkas gredzena pretējo pusi, neko neieraudzīja, aplēsa, cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai vajātāji sasniegtu istabu četrdesmit piektajā stāvā, un katram gadījumam izslīdēja gaitenī, lai sagatavotos kaujai.
Nebija ilgi jāgaida. Ivors izgāja koridorā trīs minūtes pēc "sarunas ar Stumbra gariem".
- Ir divi enerģijas avoti, - viņš teica, saglabājot uzmanību. - Abi atrodas daudz augstāk par mūsu līmeni, kaut kur četrsimt metru augstumā. Viens šajā spārnā, otrs otrā pusē. Kuru izvēlēsimies?
- Šo! - Mirjama ātri teica.
- Tad es izvēlos otru.
- Kāpēc? - meitene bija sašutusi.
- Ir tāds sakāmvārds: uzklausi sievieti un rīkojies tieši otrādi. Ivors pasmaidīja, pamanīdams dusmīgo mirdzumu acīs. - Jokoju. Patiesībā viss ir vienkārši. Tie, kas šāva, mūs meklēs šeit, kamēr mēs mierīgi kāpsim uz simto stāvu no otrā pusē.
Mirjama domīgi paskatījās uz Ždanova mierīgo seju.
- Tu proti izlikties par draņķi, es to ņemšu vērā. Bet arī domāt proti, kas mani iepriecina. Skriesim uz otru pusi. Piesegšu muguru, ar trim acīm lūkojies uz priekšu.
Ivors nepakustējās no vietas.
- Kaut kas nav kārtībā? - satraucās meitene.
Viņš gribēja pateikt, ka viņa ir skaista un drosmīga, bet neuzdrošinājās šos vārdus izrunāt skaļi. Nepieciešami citi apstākļi un cits noskaņojums.
Viņi metās pa koridoru, apejot ēku, cenšoties neradīt troksni. Atrada tuvāko zāli ar kāpnēm un sākām kāpt augšā, skaitot stāvus. Sešdesmit pirmajā atkal izgāja koridorā - sausā, tīrā, ar metāla grīdu, uz kuras nebija nekādu pēdu, un skrēja puskilometru pa apli, līdz nonāca strupceļā.
Tā nepārprotami bija slēptuve vai nodalījums ar hronourbja barošanas iekārtu, uz ko norādīja šķērsiena ar durvju kontūru: šādu šķērssienu varēja izgatavot tikai rūpnīcā. Ivors ar mentālu piepūli mēģināja atvērt durvis, nevarēja, tad atvēra savu "trešo aci" un ielūkojās telpā. Viņš redzēja-sajuta ģeometriskas masas, režģus un statīvus ar sēnēm līdzīgiem izaugumiem, visu mirušu, sastingušu, bez enerģijas un ātri atstāja visu redzošo stāvokli.
- tur mēs nevaram iekļūt.
- Kas tur ir? - jautāja Mirjama, noraizējusies lūkodamās apkārt.
- Tehnoloģiskā kabata. Visticamāk, tas ir hronourbja spēka rāmja jaudas nodalījums.
- Skriesim atpakaļ uz zāli ar kānēm. Cik stāvu mums vēl atlicis?
- Mēs atrodamies sešdesmit pirmajā, ja nemaldos, vēl četrdesmit stāvu, ko kāpt augšup.
- vajadzēja kāpt simtajā nekavējoties un tad iet koridorā. Kā tu jūties?
- Kājas dreb, - Ivors nevainīgi atzinās.
- Man arī, - Mirjama pasmaidīja. - Bet es taču esmu rūdīta, speciāli apmācīta ... - Viņa iekoda lūpā un devās atpakaļ pa koridoru, atskatījās. - Neguli, operator, nav laika atpūsties.
Ivors paklausīgi rikšoja aiz viņas, gandrīz pazudušas aiz koridora līkuma, un pēkšņi sajuta ledainā vēja brāzmu. Sejas muskuļi savilkās.
- Stāvi! - viņš aizsmacis uzkliedza. - Tur neej!
Mirjama paklausīgi apstājās, ieskatoties koridora krēslā, ko apgaismoja tikai gaisma, kas iesūcās caur sienu retajām atverēm un plaisām.
- Skrien šurp!
Meitene sāka atkāpties, paslīdēja uz gludās grīdas un gandrīz nokrita. Un tūliņ no tumsas izlidoja ugunīgs asmens, kas pārcirta sienu virs viņas galvas un izveidoja garu, kūpošu vagu. Mirjama atbildēja ar liesmu strūklu no "universāla", metās atpakaļ pie Ivora, kurš bija trīs desmitus soļu attālumā un turējās ar roku pie sienas.
Plazmas sabiezējumu kārta aizlidoja koridora dziļumos, atskanēja zema rūkoņa, no kuras sāka drebēt grīda, tad sprēgas un svilpoņa. Koridorā pēkšņi izšļakstījās vesels serpentīnveidīgs elektrisko izlāžu mākonis, gandrīz sasniedzot zemiešus. Mirjama vēl vienu reizi izšāva koridorā, tagad ar lāzera staru, pārvilka pār to krustām, šķērsām, un tas kļuva kluss.
Vairākas sekundes jaunieši uzmanīgi lūkojās tumsā un klausījās ēkas klusumā, nezinot, kas notiks pēc elektriskā uzbrukuma. Tad Mirjama nočukstēja, metot degošu skatienu uz Ivoru:
- Es nekad sev nepiedošu, ka neaprēķināju šo variantu! Vismaz "gloku", būtu Teo palūgusi! ..
Studentes mutē šie vārdi izklausījās dīvaini, kā profesionāļa prasība sodīt viņu par kļūdu, taču Ivors nebija spējīgs novērtēt savas biedrenes uzvedību. Viņš saprata, ka viņi mirs, ja nekas netiks darīts, un ar gribas piepūli ieslēdza visas savas paranormālās "čaumalas".
Iekārtai, kas atradās telpā aiz durvīm, bija deaktivizēta enerģija, un to nebija iespējams atdzīvināt. Durvju atslēgšanas mehānisms šķita tikpat miris. Bet tomēr vienu enerģijas avotu, kaut arī ļoti nenozīmīgu, Ivoram izdevās atrast. Šis avots izrādījās objekts, kas stāvēja uz grīdas un acīmredzami nebija saistīts ar nodalījuma aparatūru. Visvairāk tas atgādināja divmetrīgu bruņurupuci.
- Herplekss! - Ivors nočukstēja.
- Kas?! - Mirjama atskatījās uz viņu. - Kur ir herplekss?
- Tur ... iekšā ...
- Tad mēs esam pagalam!
- Tas ir pussprādzis ... mēģināšu viņu aktivizēt ...
- Priekš kam?!
- Ja tuvumā nav draugu, tādus jāmeklē starp ienaidniekiem ...
