Pievīlušies cerībās, viņi izkāpa planētas-pankūkas krēslainajā dienā, aplidoja Stumbru un uzkāpa tā augšdaļā, vainagotā ar dīvainu, kaulaina izskata ķemmi. Tikai nedaudz vēlāk viņi saprata, ka tas ir kaut kāds nokaltis augs, nevis mirušas būtnes skelets, kā to liecināja viņu acis.
- Jā, diez vai ir iespējams izkļūt no šejienes, nezinot transgressa izsaukuma kodu, - konstakēja Mirjama. - Ja mums nebūtu izdevies uz šeijieni izsisties, tavs tēvs būtu varējis palikt šeit uz visiem laikiem. Starp citu, ko mēs gaidām? Varbūt pameklēt kādu transporta līdzekli?
- Kur? - Ivors norūca, klausoties psi-ētera klusumā, kurā ik pa laikam izpaudās klusi čauksti un starp tiem - vājš tēva auras atspulgs.
- Nu, kādreiz planēta taču bija apdzīvota. Vai arī tu uz kaut ko ceri, bet man nesaki?
- Es pasaucu tēvu ... viņam vajadzēja dzirdēt ... nedaudz pagaidīsim. Ja neparādīsies pāris stundu laikā, sāksim meklēšanu paši.
Mirjama gribēja iebilst, bet paskatījās uz drauga stingri sakniebtajām lūpām un pārdomāja. Tomēr viņas aktīvā daba necieta tukšu laika nosišanu, un viņa sāka izsaukt "vietējo varu" visos radio diapazonos. Un viņas centieni izrādījās nebija veltīgi! Sākumā skeptiski š iniciātīvu novērtējušais Ivors, bija pārsteigts, kad uz avārijas viļņa izdzirdēja tālu vīriešu balsi, kas tik tikko izlauzās cauri fona šalkai:
- Kas runā?
jautāja krievu valodā!
- Savējie! - sajūsmā atsaucās Mirjama. - Mums vajadzīgs Pāvels Ždanovs. Kas jūs esat?
- Es esmu Grigorijs Belijs. Konkrēti kuri savējie?
- Lai tas jums būtu pārsteigums. Kur jūs esat? Mēs gaidām jūs pie Stumbra.
Klusums.
Pagāja minūte, vēl viena ...
Ivors un Mirjama apmainījās satrauktiem skatieniem. Abiem bija viena doma.
- Bet ja šis Belijs kalpo Bendem? - Meitene nočukstēja.
- Tā nevar būt, - Ivors atbildēja tikpat klusi. - Tēvs vienmēr absolūti pareizi novērtēja cilvēkus. Belijs ir viņa draugs.
- Polujanovs arī bija viņa draugs.
- Ja Belijs darbotos Bendes pusē, viņš šeit nebūtu iestrēdzis ar manu tēvu.
- Loģiski, - padomājusi Mirjama piekrita.
- Gaidiet, - Caur ētera trokšņiem atlidoja tēva drauga balss. - Pēc stundas būsim klāt. Kā jūs nonācāt šeit, savējie? Vai Stumbrs tiešām atsācis darboties?
- Mums ir savs transports.
Vēl viena klusuma minūte.
- Uz tikšanos.
Un klusums.
- Nu re, un tu teici - sievietes nekur neder un kļūdās biežāk nekā vīrieši, - ar triumfējošu izskatu paziņoja Mirjama.
- Es tā neesmu teicis, - Ivors protestēja.
- Nu tad domāji, - viņa atcirta.
Ivors neviļus pasmaidīja, izprotot savas biedrenes jūtas, kura centās slēpt apmierinātību. Viņa patiesi priecājās, ka viņas iniciatīva negaidīti devusi rezultātus.
- Bet ja nu mūs nopeilējuši Bendes emisāri? Galu galā, neesmu apdrošināts pret kļūdām. Tu tici tiem, ar kuriem mēs sarunājāmies?
- Neuzticība ir muļķa gudrība [15], - Mirjama pamācošii sacīja. - Un nemaldini mani, tu kļūdīties nedrīksti. Pretējā gadījumā mums vispār nav ko darīt ārpus savas Zemes. Es ceru, ka tu neapjuksi kā pagājušo reizi, kad izsauci transgressu?
Ivors neapvainojās, nepacietīgi skaitot minūtes, līdz ieradīsies tēvs.
- Es jau sapratu, kas tur bija, - viņš nomurmināja. - Transgressam katrā vietējā teritorijā ir tikai viena izeja, tā pati arī ieeja. Apkārtnes rādiuss ir aptuveni trīs līdz pieci kilometri, spriežot pēc mūsu bēdīgās pieredzes. Un, kad es pēdējo reizi izsaucu transgressu, tas jau bija aizņemts ar pūķu pilotiem.
- Tad es piedodu, - Mirjama nomierinājās. Viņa paskatījās uz Ivora satraukto, noraizējušos seju un pēkšņi piegāja pie viņa, uz brīdi piespiedās. - Neuztraucies, dzejniek, viss būs kārtībā. Ko gan tu iesāktu bez manis, ko?
Ždanovs pasmaidīja.
- Tas gan tiesa.
Pēdējās gaidīšanas minūtes izrādījās visgrūtākās.
Ivors bija ārēji mierīgs un pat jokoja, taču bija acīmredzams, ka viņš uztraucas. Visbeidzot planētas-pankūkas debesīs uzplaiksnīja sudrabota dzirksts, kas pārvērtās par spilgtu plankumu, tad par īstu ovālu kāpostgalvu.
"Kāpostgalva" pielidoja pie Stumbra, lēnām apriņķoja ap to, nesteidzoties nolaisties, it kā tās piloti rūpīgi pārbaudītu zemiešus. Palidinājās virs ēkas jumta malas un viegli nolaidās. Tas bija Zemes "Pakmaka" izmērā, lai gan līdzība ar kāpostgalvu tuvumā nelikās tik pārsteidzoša kā no tālienes, bet sajūta, ka priekšā ir augs vai drīzāk dārzenis, tikai simtreiz lielāks nekā tā Zemes līdzinieks, Ivoram un Miriamai nepazuda.
“Kāpostu lapas” ar gurkstēšanu vairāk uzpūtās, milzu “kāpostgalvas” sānos izveidojās lēcveidīga sprauga, no kuras izlidoja trīs figūras parastajos Zemes "unikos". Izvērsušies ķēdē, viņi peldēja pie jauniešiem (Mirjama, katram gadījumam, sagatavojusies adekvātai atbildei), nolaidās uz ēkas jumta. Atanass Zlatkovs, Grigorijs Belijs un Pāvels Ždanovs. Kļūdīties nebija iespējams.
- Tēt? - Ivors nedroši teica.
Tie, kas ieradās uz "kāpostu" kuģa, apmainījās skatieniem.
- Šķiet, ka tas ir apsolītais pārsteigums, - Belijs pasmīkņāja, ziņkārīgi nopētot jaunā vīrieša bālo seju, pašķielēja uz Ždanovu. - Es nezināju, draugs, ka tev ir dēls.
