Un visbeidzot, uz uztveres robežas, Ivors saņēma vāju mentālu atsaukšanos, līdzīgu viņa tēva pārsteigtam skatienam. Radās iespaids, it kā jaunā Ždanova "psi-lokatora" stars, noregulēts uz noteiktu mentālo frekvenci, atspoguļojās no kāda objekta, kas izstaroja apmēram tādā pašā mentālo viļņu diapazonā.
- Tēt! - Ivors nočukstēja, nobālot.
Mirjama, draudiga sargkareivja izskatā, staigājot pa klints plakano virsotni, uz kuras viņi atradās, priecīgi pagriezās.
- Atradi?!
- Dīvaini ... tas ir viņš ... un tajā pašā laikā ...
- Ir vai nav viņš?!
- Ļoti vājš signāls ... un kaut kas neparasts ...
- Vienkārši šobrīd tēvs ir tālu no šejienes, varbūt pat uz citas sistēmas planētas.
- Tam nav nozīmes ... viņš tiešām tagad ir ļoti tālu ... uz salas ...
- Uz kādas salas?
- Es domāju cilvēku radītu struktūru kosmosā ...
- Ko tu murmini! - Mirjama dusmīgi sacīja. - Nekavējoties paskaidro, ko redzi!
Ivors mēģināja viņai paziņot savas izjūtas, taču tas viņam uzreiz neizdevās. Viņš joprojām varēja dzirdēt vāju tēva mentālās sfēras atbalsi, kas pauda pārsteigumu un bažas.
- Sapratu, - Mirjama pamāja ar galvu, neaizmirstot palūkoties apkārt, lai pamanītu briesmas. - Vietējās dabas īpatnības mani maz interesē. Ja pazini savu tēvu, pasauc viņu, lai atlido.
- Tas ir paliatīvs.
- Ja mums būtu "koggs" vai tikai "golems" - mēs paši dotos pie viņa, pretējā gadījumā mums būs jāgaida. Es ierosinu pievirzīties tuvāk Stumbram.
- Priekš kam?
- Kāds-nekāds, bet patvērums.- Viņš taču bloķēts.
- Sliktākā gadījumā sagrausim sienu ar Atanasova vaksingu un ieiesim iekšā, un tur palīdzēs Stass.
- Ja viss būtu tik vienkārši, tēvs jau sen būtu atbrīvojies.
- Vienalga, mums ir vairāk iespēju izglābties Stumbra iekšpusē nekā atklātā telpā.
- Labi, - piekāpās Ivors, - lidojam pie Stumbra, manu tēvu gaidīsim tur. Lai gan es nedomāju, ka kāds plāno mums uzbrukt.
- Tu esi aizmirsis par Zlatkova vārdiem, ka uz jums, Operatora kungs, ir noorganizētas medības. Bendes ieroču nesēji beidzot ir novērtējuši tavu potenciālu un sekos pa pēdām, līdz panāks.
- Lai panāk, - Ivors atmeta ar roku, paceļoties gaisā un lidodams pelēkbrūnā Stumbra kalna virzienā. - Es ceru, ka tu mani pasargāsi? Kā tur bija Ekleziastam? "Jo, ja viens pakrīt, otrs pacels savu biedru."
Mirjama panāca savu pavadoni.
- Tavi joki ir nevietā, Ždanov. Vai tiešām nesaproti, kāda atbildība gulstas uz tevi, vai izliecies?
- Esmu vēl jauns un man ir tiesības kļūdīties, - Ivors ķircināja meiteni. - Lūk tad kad kļūšu par Spēlētāju, vai vismaz par Tiesnesi ...
- Ja turpināsi tādā garā, nekļūsi ne par vienu, ne par otru, - Mirjama dusmīgi sacīja. - Es jau sāku nožēlot, ka sapinos ar tevi.
- Kāpēc? - Ivors bija pārsteigts.
- Tāpēc, ka esi pārāk pieradis pie mērenības.
- Vai tas ir slikti?
- Kā gudrais teica: mērenība ir liktenīga īpašība. Tikai galējības noved pie panākumiem.
- Nu, tas nav nopietni.
- Un nopietnība, starp citu, parasti ir pēdējais viduvējības patvērums.
Ivors palēnināja ātrumu, apstājās. Mirjama ar drūmu skatienu karājās priekšā. Viņš pietuvojās pie viņas, mēģināja viņu apskaut, bet viņa atgrūda roku.
- Nevajag uzmākties nabaga meitenei, esmu aizvainota.
- Es vairs tā nedarīšu, Mia. Es visu saprotu un esmu gatavs arī turpmāk sekot taviem padomiem.
- Tiešām? - Mirjama neticīgi samiedza acis.
- Zvēru pie Neapšaubāmi Pirmā!
Ak, nu vienmēr tu runā blēņas, - viņa sarūgtināti teica. - Tevi vēl jāaudzina un jāaudzina.
- Nu tad turpini šo dievbijīgo pasākumu, - Ivors nopietni sacīja. - Tikai vispirms nožēlo dažus savus grēkus. Vai atceries, ko solīji?
- Apsolīju - izdarīšu, bet vēlāk. Apskatīsim Stumbru, varbūt tavs tēvs atstāja kādu zīmi uz tā vai tā tuvumā.
Ceļabiedrenes piedāvājums lika skeptiskajam Ivoram apdomāt.
- Varbūt šajā ziņā kaut kas ir, - viņš beidzot piekrita un atkal metās uz Stumbra milzeni.
Tomēr viņus gaidīja vilšanās.
Stumbra kvanks šajā novīstošajā pasaulē bija miris. Tas ir, iznīcināts un tukšs. Jau no kilometra attāluma tā sienās bija redzami caurumi, plaisas, spraugas un izgruvumi, padarot ēku par dobu gruvešu kaudzi, vientuļi gaidošu savu galu. Lai kā saspringa būtu Ivors, cenšoties atrast divus kilometrus augstā Stumbra korpusā "dzīvas" zonas ar enerģijas piegādi, nekas no tā neiznāca. No hronourbja dvesmoja aukstums, veci draudi un bezcerība. Acīmredzot viņam tiešām nebija darba hronomembrānu, un tagad tās bija tikai senas drupas, nekas cits kā mērogs, vairs neatgādināja tā agrāko spēku un mērķus.
Sirdsapziņas attīrīšanai ceļotāji pa Zariem iekļuva ēkā caur vienu no izsistajiem caurumiem, klaiņoja pa stāviem, visur, uzduroties sagrautām sienām, nogāztām sijām un rāmjiem, atrada vienas hronomembrānas zāli un minūti pārlūkoja izkusušās, notecējušās, nokvēpinātas, izliektās sienas, grīdu un griestus. Bija skaidrs, ka šeit kādreiz noticis spēcīgs sprādziens, un no hronolifta kolonnas nekas pāri nepalika.
