Ivašura bez vārdiem viņai palīdzēja uzlikt brilles. Meitenes acīm pavēra maģisks attēls, iekrāsots visu brūno, sarkano un ķiršu toņos.
Tornis mirdzēja baltā mirdzumā, tāpēc bija sāpīgi uz to skatīties. Augsne un mežs tālumā bija melni vai tumši brūni, un šajā melnumā bija redzami sārteni celiņi, dzīslas, straumītes, diegi, bezveidīgi plankumi...
Pirmais par krāsojumu tika skaidrībā Ivašura: plankumi bija uzsilušie augsnes laukumi, takas un straumes bija uzartā lauka uzbērumi un cokoli, bet dzīslas un diegi... Viņš piegāja pie tuvākā pavediena, noliecās, noņēma infrasarkanās brilles un pavīpsnāja:
- Tīmeklis!
Gasparjans ar acīm sekoja zirnekļa tīkla pavedienam un kaut ko nomurmināja armēņu valodā.
- Ejam, - Ivašura sacīja, atkal uzvelkot briļļu loku. - Pēc tam noskaidrosim, ko viņi sākuši būvēt... - Viņš nepabeidza.
Pāri laukumam raiti skrēja sarkana bumbiņa, un aiz tā palika tievs, sarkans pavediens.
- Zirneklis! - noelsās Veronika. Ivašura saspieda viņai pirkstus, aicinot uz klusumu, un pasniedza Gasparjanam lāzeru. Tad, neatraujot acis no skrienošā plankuma, sataustīja slazdu tīkla metēju, aprēķināja, kur bumbiņa nonāks, un skrēja pārtvert.
Veronika gribēja kliegt: "Igor!" - bet laikus aizklāja muti ar plaukstu. Gasparjans nez kāpēc noņēma no pleca divstobreni un uzvilka gaiļus. Ruzajevs ātri izvilka no azotes kinokameru un pieplaka skatu meklētājam. Gasparjans atzinīgi uzsita viņam uz pleca.
Lai tuvotos zirneklim, kurš nesamazināja ātrumu, bija jāiet dziļāk zonā, kur palielinājās infraskaņas jauda, taču Ivašura nepievērsa uzmanību infraskaņas starojuma ietekmei. Kad zirneklis atradās apmēram desmit metru attālumā, viņš divos piegājienos pacēla slazdu metēju un pavilka sprūdu. Ar klikšķi metēja atspere izmeta tīklu, un tas, lidojumā, izvēršoties plaknē, nosedza zirnekļa apaļo ķermeni, kas kvēloja infrasarkanajā diapazonā. Un... nekas nenotika! Zirneklis strauji nobremzēja un sastinga.
Arī Ivašura apstājās, sagaidot bezmaz vai blastera liesmas triecienu, tad norāva infrasarkanās brilles. Viņš uzreiz nepierada pie tumsas, bet saprata, ka patiešām ir noķēris zirnekli. Uz gludā, melnā ķermeņa ar tagad neredzamām kājām izcēlās bālganas, milzīgas, bezzīlīšu acis, uzmanīgi un neizpratnē, kā šķita Ivašuram, skatoties uz cilvēku.
Eksperts vilcinājās tikai mirkli. Viņš piederēja tiem cilvēkiem, kuru rīcība ir jo efektīvāka, jo grūtāka ir situācija, kuri zina, kā no domu haosa izvilkt optimālāko risinājumu, acumirklī saņemas un pieņem lēmumus, dažkārt balstoties tikai uz intuīcijas liecību. Šobrīd Igors pēkšņi skaidri saprata, ka zirneklis nav bīstams.
Ivašura lēnām spēra soli pretī zirneklim, otru, apstājās dažu soļu attālumā. Tagad viņš to redzēja pilnībā. Zirneklis atspērās pret aramzemi ar garām, posmainām kājām, kustinot priekšējos pedipirkstus. Ivašura atklāja, ka nopuscentimetru resnajām kaprona auklām noaustais tīkls, sagriezts divās daļās, taču tas neapturēja ekspertu: zirneklis gaidīja viņa turpmāko rīcību.
- Klausieties mūs, - viņš klusi, bet stingri sacīja. - pierakstiet to un nododiet saviem saimniekiem. Mēs vēlamies uzzināt, kas ir Tornis - tas pirmkārt. Otrkārt: cik ilgi un cik lielā mērā tas vēl pieaugs? Tā izplešanās ir reāls drauds mūsu pasaulei, un, ja Tornis neapstāsies, mums būs jāizmanto spēks. Un trešais: vai jūs kaut ko zināt par mūsu biedru Ivana Kostrova un Taisijas Kalašņikovas likteni? Tas pagaidām ir viss. Kad gaidīt atbildi?
Zirneklis pagaidīja, joprojām domīgi kustinādams pedipirkstus.
- Nedzirdu.
Klusums. Tad klusa, neregulāra čirkstēšana. Ivašura izbrīnā nodrebēja: zirneklis atbildēja!
- Atkārtojiet, - viņš teica skaļāk.
Atkal klusā zirnekļa čirkstoņa. Zirnekļa balss!
Eksperts pamāja ar roku saspringti gaidošajiem draugiem. Visi trīs sāka skriešus tuvoties, bet Ivašura viņus apturēja ar žestu.
- Veronika - magnetofonu!
Meitene pēc minūtes pieskrēja (zirneklis uz to nereaģēja) un pasniedza magnetofonu. Ivašura ieslēdza ierakstu un uzmanīgi tuvināja mikrofonu zirneklim.
- Lūdzu, atkārtojiet to vēlreiz.
Zirneklis atkal un atkal nočivināja, nosvilpoja un pēkšņi metās atmuguriski pa to pašu ceļu, pa kuru bija skrējis šurp, neatraujot no cilvēkiem savas apaļās acis. Pazuda, izplūda tumsā.
- Uff! Ivašura izelpoja un noslaucīja sviedrus no pieres. Tikai tagad viņš sajuta nepatīkamu kaitinošu siltumu galvā, aizsmakumu, vēlmi paskatīties apkārt, kaklā sakāpa nelabums: zirnekļu infraskaņas priekškars turpināja darboties.
- Ejam prom, - Ivašura īsi izmeta.
