Pēc stundas Pāvels kopā ar Romašinu devās uz Administrācijas medicīnas centru, kur viņu gaidīja medicīnas eksperti ar savu sarežģīto aprīkojumu. Pie medicīnas centra durvīm nodaļas vadītājs aiz rokas apturēja Pāvelu.
- Tālāk ar jums neiešu. Nezinu, ko jums pateikt, pirms jūs... Saprotiet? Vārdi prasās kaut kādi pārāk skaļi, sprakšķoši, piemēram: "Aiz muguras Zeme", "Civilizācijas liktenis ir atkarīgs no jums"...
Pāvels neviļus pasmaidīja.
- Nemocieties, Ignat, it īpaši tāpēc, ka pasaules liktenis nav tikai manās rokās.
- Pasaules liktenis... - Romašins pateica tā, ka smaids sastinga inspektora lūpās. - Vai atceraties filozofisko laika definīciju? Laiks ir imanenta pasaules īpašība, kas saistīta ar pasaulē notiekošo izmaiņu raksturu. Frāzes nozīme aizslīd prom, slēpjas, neskatoties uz to, ka visi vārdi ir zināmi un saprotami. Tagad mēs esam droši uzzinājuši, ka laiks ir Visuma pamats! Žēl, ka par vēlu...
- Varbūt nav par vēlu?
- Var būt. Kā izteicās Zlatkovs, ir lielas cerības! Cerības, ka cilvēks ir vienlaikus bezpalīdzīgs un visvarens. Ejiet. Gaidīšu jūs pie sevis.
Romašins atlaida Pāvela roku un devās pa koridoru uz liftu, prom no durvīm ar uzrakstu "UASS Medicīnas Komplekss".
***
Pēc visaptverošas medicīniskās pārbaudes UASS Medicīnas Centrā Pāvelam tika veikta medicīniskā pārbaude un psiholoģiskais tests Zinātņu akadēmijas Medicīnas problēmu institūtā, taču ārsti nevarēja atrast nekādas novirzes no normas viņa veselībā, psihē vai nervu sistēmas darbā.
- Jūs neesat nosvērtības dievs, - viņam sacīja Medicīnas problēmu institūta direktors akadēmiķis Latiševs, atvadoties, un paspieda roku, - bet ārkārtīgi nosvērts, koordinēts, absolūti vesels cilvēks. Ar ko arī apsveicu!
Akadēmiķa runā bija daudz vārdu vispārākajā pakāpē - acīmredzot izpaudās ārsta vecais rūdījums, bet pēc tikšanās ar viņu Pāvels jutās pārliecinātāks un laipnāks.
Deviņos izejot ārpus institūta teritorijas, kas atradās Maskavas trešajā rajonā, Pāvels atcerējās, ka ir izsalcis, un nolēma paēst kafejnīcā "Divdesmitais Gadsimts".
Pēc pusstundas viņš jau pasūtīja vakariņas, un, kamēr pasūtījums tika noformēts, izklaidīgi paskatījās apkārt: viņš šeit bija bieži, un kafejnīcas iekārtojums, kas prasmīgi atveidoja senatni, tālā divdesmitā gadsimta stilā, bija viņam pazīstams.
Nebija skārienjutīgu automātisko pasūtījumiekārtu, spēka aizkaru un biokabīņu, paredzētu apmeklētāju gaumes personīgai automātiskai atpazīšanai, nebija aromātu sintezatoru, klusu kib-viesmīļu, apstākļu efektoru un videoplastu, kas jebkuram apmeklētājam rada jebkādu ainavu, nebija sintomūzikas ar psihoadapteriem, kas izvēlējas mūziku atbilstošu apmeklētāju garastāvoklim. Pa nelielu mājīgu zāli ar no "ķieģeļiem" un "koka" izgatavotām sienām, bija izvietoti trīsstūrveida, apaļi un kvadrātveida galdiņi, paredzēti grupām ar dažādu cilvēku skaitu un ar dažādām gaumēm. Pie vienas no sienām starp kolonnām, uz neliela paaugstinājuma, atradās estrādes orķestris, kas izmantoja senos mūzikas instrumentus. Orķestris spēlēja kaut ko mūsdienīgu, taču priekšnesums atstāja vēlēšanos pēc labāka izpildījuma, jo seno instrumentu iespējas lielā mērā bija atkarīgas no materiāla, apstrādes kvalitātes un izpildītāju profesionālās sagatavotības. Jebkurš sintezators varētu aizstāt šo orķestri, it īpaši, ja mūziķis sasniedzis eiforomūzikas augstumus, taču Pāvels jau sen bija novērtējis kafejnīcas vadītāju un dekoratoru vēlmi veidot stilu pēc iespējas atbilstoši gadsimtam.
Viesmīlis - diezgan dzīvespriecīgs un īsts cilvēks - atnesa vakariņas uz paplātes un izvietoja tās uz galda.
- Esmu jūs jau ievērojis, - viņš teica. - Jums patīk krievu virtuve?
- Man patīk viss, - atzina Pāvels. - Tikai nekādi nevaru pierast pie dzīviem viesmīļiem.
Viesmīlis skaisti iesmējās.
- Sākumā arī es nejutos savā ādā. Bet pieradu. Ēdiet uz veselību un iegriezieties atkal.
- Paldies. Noteikti.
Pāvels ķērās klāt ēdienam.
Orķestris sāka spēlēt kaut ko svinīgi maigu, lirisku, divi pāri izgāja dejot, bet drīz apsēdās: kafejnīca tikai sāka piepildīties ar apmeklētājiem.
Pāvels nožēloja, ka nevar atļauties izklaidēties, atpūsties, pabeidza cepeti, uzdzēra tam medus dzērienu, vairākas minūtes pasēdēja atslābinājies, sajutis patīkamu smagumu vēderā, pēc tam sapurinājās un tieši no kafejnīcas izsauca taksometru.
Desmitos vakarā viņš pacēlās debesīs, dodoties Brjansku, sešdesmit kilometru attālumā no kuras, pret Zemi balstījās Stumbrs-hronopaātrinātājs.
Virs Brjanskas debesis klāja mākoņi. Iestājās tumsa, un lidaparāts šķita iekrītam bedrē bez dibena. Pāvels, kustinādams lūpas, sāka skaļi skaitīt pantus, vispirms čukstus, tad pilnā balsī:
Mēs godīgi neticam Dievam.
No kurienes rodas šī trauksme?
Draugi, kāpēc jūs skumstat
Uz savas skanīgās planētas?..
Mēs mierīgi lidojam orbītā
Mēs vieni pār pasauli valdnieki,
Mums zvēri pakļaujas plēsīgi
Un zāle kas zaļo uz lauka...(atdzejojis tulkotājs)
Un pēkšņi vārdi sastinga viņa lūpās - viņš ieraudzīja Stumbru.
