Pāvels acumirklī pagriezās, jau sapratis, ka nokavē, ieraudzīja, kā uz viņu metas drausmīga figūra - divkājains un četrrokains pērtiķis ar čūskas galvu, taču nepaspēja izvairīties no briesmoņa lēciena. Pērtiķčūska klusēdama uzlēca inspektoram no desmit metru attāluma un iegrūda viņu no sliekšņa koridorā. Pāvels ar troksni lidoja kaut kur lejā, dziļā bezdibenī. Koridora sienas pēkšņi pacēlās gigantiskās vertikālās kalnu nogāzēs un pazuda no redzesloka, bedrainā vaga pārvērtās par kalnu grēdu, prožektora konuss sašaurinājās, atsitoties pret zemi. Apdullinātais Pāvels, sajutis stingru pamatu zem kājām, mehāniski kāpās atpakaļ - aiz muguras vajadzēja būt durvīm uz zāli, bet viss palika uz vietas. Zem kājām porains brūns paklājs, blakus tam klinšu krāvumi, simts metru attālumā prožektora kūlis nogrimst nakts tumsā, izceļot tos pašus akmeņus un akmeņu krokas. Ne pērtiķčūskas, ne viņa līķa...
Pāvels izslēdza gaismu un tālu, tālu aiz muguras ieraudzīja vertikālu atspulgu vairāku kilometru augstumā.
- Tagad gan iekūlos! Čūska nevēlējās mani nogalināt vai arī nevarēja, viņš vienkārši iegrūda mani šajā pagrabā... pareizāk sakot, izgrūda mani uz "telpu krustojumu" ar akmeņiem un straumi cerībā, ka es no šejienes neizkļūšu..."
Inspektors ieklausījās. Viņam pa labi skanēja vienmērīga, neskaidra dūkoņa, kuru viņš sākotnēji uzskatīja par trieciena radīto troksni ausīs. Pāvels pagājās pa akmens viļņiem divsimt metru, nonāca pie rievainas pelēkas sienas, kas nolaidās kaut kur lejā, un iespīdināja aizā. Stars no tumsas izrāva pelēkzaļu ātri tekoša ūdens masu. Upe…
- Upe! Viņš pateica skaļi, joprojām neticēdams savam minējumam. Tā nevarēja būt nejaušība: akmens vaga ar straumi koridorā, klinšu haoss un upe šeit, kur viņš atradās. Koridors nav mainījies, mainījies ir viņš, Pāvels Ždanovs pārvērsts par rūķi no senas zviedru pasakas, kļuvis par Nilu Holgersonu. Viens no darbībā esošajiem laika efektiem, proti, mēroga transformācijas efekts pārejas laikā no vienas lokāli pieslēgtas daudzkārt savienotas laiktelpas uz citu. Nekas īpašs, būs jāatgriežas pie durvīm, jāšķērso burvju līnija, aiz kuras ir ierastā halles pasaule. Tomēr šeit viegli apmaldīties ... vai satikt "sanitārus" ar pērtiķčūskām. Varbūt arī Mariču iegrūda un viņš joprojām klīst kaut kur klintīs?
Pāvels ieslēdza skaņas pastiprinātāju uz pilnu jaudu.
- Igor! Atsaucies!
Atkārtotas atbalsis izkaisīja skaņu saujas pa akmens nogāzēm, klintīm un ielejām un nodzisa upes aizā. Pāvels pagaidīja atbildi, nopūtās un devās gar krasta klints malu virzienā, kur upe nesa savus nedzīvos ūdeņus...
Pēc skafandra hronometra atpakaļ hallē viņš nonāca pēc piecām stundām. Pāreja notika acumirklī: Pāvelu skāra kaut kas smags - sajūta nebija patīkama, asas durošas sāpes caurdūra galvu. Attapies no īsas bezsamaņas, viņš saprata, ka atrodas halles gaitenī četrrāpus. Zem rokām un kājām bija daudz plastmasas fragmentu, un uz grīdas dzeltenas radiālas izdegumu vietas.
Viņš piecēlās kājās, paspīdināja apkārt. Durvju trūka, sienas stūri durvju stiprināšanas vietās bija sašķēlušies un izkusuši.
Pāvels virzīja staru koridorā un pavīpsnāja. Akmens vaga ar straumi bija pazudusi, koridora grīda mirdzēja kā metāls, bet sienas kļuvušas melnas, šķidras, pa tām gāja viļņi, vārījās strūklakās, uz grīdas izlejot melnu dūmojošu šķidrumu.
Pāvels neuzdrošinājās vēlreiz iet koridorā. Viņu satrauca divas lietas: skafandra ierobežotā enerģijas rezerve un fakts, ka piecu stundu ceļojuma laikā caur nezināmās pasaules kalnaino valsti ārpus ēkas varēja paiet daudz vairāk laika. Tie, kas gaidīja, varēja neizturēt un nosūtīt dublieri.
Viņš apgāja režģa kolonnu zāles centrā ieturot palielu distanci, pārbaudīja lifta akas - tās, šķiet, bija neskartas, bet iekšā negāja. Atlika vēl divi koridori, un katrs no tiem varēja novest līdz mērķim - uz kāpnēm, un tur būtu viegli uzkāpt uz ceturto stāvu.
Bet otrā koridora nemaz nebija.
Pāvels pagrozīja prožektoru - gaismas stars pagaisa tintes tumsā bez viena atspīduma. Tukšums un tikai, kosmiskais vakuums! Briesmu sajūta kļuva asāka, ķermeņa muskuļi paši saspringa, gribējās paslēpties aiz uzticamā kuģa apvalka aizsardzības - astronauta stereotips, kas pieradis domāt kosmosa glābšanas dienesta mērogos.
Pāvels uzmanīgi aizvēra durvis, pagāja nost un atviegloti nopūtās. Grasījās atpūsties un uzkost, bet pārtrūkušo stīgu strinkšķi lika viņam dzert un ēst ejot. Steigā viņš norija dažus malkus vitaminizētas želejas, uzdzēra to ar brūkleņu sulu un paslēpa ēdināšanas bloka iemuti.
