Bruņurupuča pātaga acumirklī šāvās uz zirnekli, un daļa no zirnekļa sāniem kopā ar kāju tika pilnībā nogriezti. Zirneklis uzreiz atlēca atpakaļ un pacēla priekšējās kājas. Otrais pātagas sitiens, gandrīz neredzams acīm - tik ātrs tas bija, un abas paceltās zirnekļa kājas nokrita uz grīdas. Zirnekli apņēma balts gāzu mākonis. Viņš pat nedomāja pretoties, un trešais graujošais pātagas trieciens viņu pāršķēla uz pusēm. Bet viņa pavadonis, it kā apmulsis skatīdamies cīņā no lifta būra, pēkšņi lēca tieši uz puslodi, no viņa rumpja uzplaiksnīja šaurs stars, kas caururba puslodi zem acs. Zirneklis izvairījās no izliektās pātagas, to pašu staru pārlaida tās pamatnei, un pātaga ar svilpienu pārvērtās par uzliesmojošas gāzes strūklu.
Bruņurupuča iekšpusē kaut kas saburbuļoja, tas kāpās atpakaļ, nenoteikti pārvietojot rievotās kājas-šļūtenes. Zirneklis, izvairījies no biedra bēdīgā likteņa, dažus mirkļus ar neizteiksmīgu skatienu noskatījās uz puslodi, tad kaut ko nočivināja un aizskrēja pa apaļo tuneli.
Bruņurupucis pēkšņi saplaka uz grīdas, galvas augšdaļā izauga puns, no kura sāka izstiepties pirksts, sārts kā govs pups.
Taijai palika nelabi, un Ivanam nācās viņu steidzami aizvest prom no šī skata. Viņi attālinājās no durvīm, un tās aizvērās, nogriežot ceļu uz zāli, kur notika kauja starp automātiem.
Gūstekņi nonāca tukšā konusa formas telpā ar gludu, gaišu grīdu. Telpas pretējā puse beidzās ar baltu disku ar trim apaļiem stūres riteņiem - vai nu durvīm, vai kāda veida vadības pulti. Tiklīdz cilvēki tuvojās, tas klusi noklikšķināja un aizdedzināja iepriekš redzēto burtu M un ciparus: "- 70 000 000".
- Ko viņi nesadalīja? - Taija jautāja, pamādama atpakaļ.
- Nu, vilks viņu zina! - Ivans paraustīja plecus. - Laikam no pārsteiguma. Žēl zirnekļa...
- Un man arī... es kaut kā pie tiem esmu pieradusi, bet šīs puslodes... kaut kādas svešādas, nedabiskas... tāpat kā tas melnais, svešais...
- Svešais - labi pateikts. Viņi šeit visam ir sveši. Tu pamanīji, ka viņš tur audzē jaunu pātagu.
Taja saviebās.
- Negribas atcēties. Kurp tagad?
- Kā kurp? Tikai uz priekšu.
Ivans devās uz pulti.
- Atvērt! - Viņš draudīgi teica.
Uz diska virsmas iedegās zaļa bultiņa, kas norādīja uz vienu no stūres riteņiem.
- Tehnika kā vajag! - Ivans atzinīgi teica. - Pilnīga automātika, balss pavēles uztveršana un drošības sistēmas.
Viņš pavilka stūri, pagrieza to pa labi, tad pa kreisi, atkal pavilka, un disks ar visiem piederumiem paslīdēja uz sāniem.
- Ko es teicu? - Ivans nedaudz pieliecās un iegāja atverē.
Viņš izgāja uz akmeņaina paugura ar šur tur izkaisītiem laukakmeņiem. Tālāk sākās kāda, varbūt bruņurupuču, izmīdīta taka, kas pārvērtās par klajumu milžu mežā, sastāvošā no milzu piramīdveida kokiem ar sarkanīgu mizu, līdzīgiem sekvojām, un kokiem ar zvīņainiem stumbriem, kas vienlaikus atgādina priedes un araukārijas. Bija arī vēl citi koki un krūmi, bet pilnīgi nepazīstami. No aiz meža pacēlās zelta mirdzums un atskanēja nemitīga klusināta dārdoņa, kas slāpēja visas pārējās skaņas. Vēja brāzma no meža ienesa rūgtu darvas un zaļumu smaržu... smirdīgu līķa smaku.
Ivans noliecās pie izejas zemās atveres, pasauca Taiju, un šinī mirklī no aiz tuvākajiem koku kolosiem klajumā klusām iznāca milzīgs gigantisks dinozaurs! Trīsstāvu mājas augstumā, uz divām kājām - kājas līdzīgas putna kājām, pūtīšu bruņās, ar asti, kas sadrebēja soļu ritmā, divām priekšējām divpirkstu ķetnām, mazām, salīdzinot ar aizmugurējām, un pusotrmetrīgiem žokļiem, pilniem ar zobena formas zobiem.
- Ak Kungs! - Taija vāji izdvesa un iemetās atpakaļ.
Ivans, kā stingumā, ar roku lēnām sataustīja durvju malu, nenolaižot acis no briesmoņa. Prātā ienāca zvēra nosaukums - Tyrannosaurus rex. Lai gan šis bija tuvs radinieks tiranozauram reksim - tarbozaurs, viens no briesmīgākajiem vēlā krīta mezozoja ēras gaļēdājiem dinozauriem.
Tarbozaurs ar putna kustību pagrieza galvu pret cilvēku, acis pārklājās ar vizlas plēvi - viņš pamirkšķināja. Un tad Ivans atjēdzās un ielēca atpakaļ apaļajā atvērumā, no kura varēja dzirdēt Taijas aicinošo balsi.
Viņi šo dobumu atrada stundu pēc bēgšanas no dinozaura.
Dobums bija tikai dziļa niša koridora sienā, un, lai gan pa koridoru steidzās zirnekļi un dažreiz citi dīvaini pusdzīvi, pusmehāniski radījumi, ceļotāji nolēma šeit atpūsties. Pirmkārt, nišas grīda bija pārklāta ar biezu putuplasta materiāla slāni, otrkārt, šeit bija silti un mājīgi, un, treškārt, Taija vairs nevarēja iet tālāk.
Ivans izmeta no tumšās nišas apgaismotajā koridorā bezjēdzīgo laternu - spuldze vairs knapi kvēloja - un apsēdās blakus klusajai meitenei, jūtot, cik smagi sūrst viņa muguras lejasdaļa un nogurušās kājas.
- Vai ēst gribi? - Ivans pēc minūtes jautāja, juzdams, ka vēl nedaudz un viņš aizmigs.
- Dzert vairāk nekā ēst, - Taija atzina. - Kā domā, mūs atradīs?
Ivans godīgi centās iedomāties, kā viņus meklē, bet viņam tas neizdevās. Tomēr viņš mierināja Taju:
