- Protams, viņi mūs jau sen meklē. Ivašura droši vien pacēla kājās visu rajonu... - Ivans apklusa. Ivašura palika Brjanskas mežā kopā ar Ruzajevu, Gasparjanu un citiem. Ēka, kurā viņi kopā ceļoja, nevarēja atrasties šajā mežā. Šādas ciklopiskas struktūras, kas pārspēja visu cilvēku radīto, nebija uz visas Zemes. Un tomēr tā stāvēja uz Zemes, Ivanam par to nebija šaubu.
- Kā tu domā, kur mēs esam? - Taija jautāja tajā pašā vienmuļajā balsī, it kā nebūtu pamanījusi eksperta atrunu.
Ivans padomāja, tad ar grūtībām piecēlās.
- Es tūlīt, pasēdi.
Jau no koridora viņš nomurmināja:
- Es zinu, ka mēs esam uz Zemes un tajā pašā laikā iekšā kādā milzīgā tornī... Pagaidi, es atgriezīšos un pastāstīšu savu ideju.
Viņš atgriezās zālē ar liftu, kur cīnījās zirneklis un bruņurupucis (viņu cīņas pēdas jau bija pazudušas), atkritumu kaudzē pie aizslēgtajām durvīm savāca daudzkrāsainus dēļus un atvilka uz nišu. Taija viņu gaidīja, izbāzusi galvu un uzmanīgi nolūkojoties nezināmā gaiteņa dziļumos.
- Neatstāj mani vienu, - viņa lūdza, atviegloti nopūtusies.
Ivans pamāja un sāka veidot ugunskuru.
Drīz uguns, nedaudz vilcinoties, sāka ēst dēļus, kurus bija atnesis eksperts. Tagad kļuva skaidrs, ka tas nemaz nav koks, lai gan zīmējums uz dēļiem bija kā kokam: dēļi dega ar tīru zaļu liesmu un gandrīz bez dūmiem. Uguns smaržoja pēc grauzdētiem riekstiem un kaut kā no slimnīcas - it kā joda, it kā kampara. Ivans pavilcinājās, pēc tam izmēģinājumam apcepa gaļas gabalu un uzmanīgi to nogaršoja. Gaļa pilnīgi noteikti bija ēdama. Tad viņš izcepa visus atlikušos kazas gaļas krājumus un sadalīja to divās daļās.
- Maizīti dabūt... - Taija nopūtās.
- Tā nu nav labi, Taisija, gaismiņ Vasiļjevna, - Ivans sacīja ar pilnu muti, - lai mūsu stāvoklī noniecinātu pārtiku. Ēd to, ko Dievs sūtīja, tas ir, mednieki-pitekantropi.
Taija nedaudz pakošļāja gaļu un papurināja galvu.
- Nevaru... nelien...
- Jā, nenāktu par ļaunu iedzert nedaudz ūdens. - Ivans maltītes atliekas paslēpa kabatā. - Bet kur to meklēt? Hei! - viņš uzkliedza, pamanot zirnekli, kurš skrēja garām pa koridoru: Ivanam nebija bail, zirnekļi viņam kļuva tikai par daļu no apkārtnes.
Zirneklis strauji nobremzēja pie nišas, izbolījās ar savām četrām acīm, it kā apmulsumā kustinot priekškājas.
- Esi draugs, atnes ūdeni, - Ivans ar izjūtu teica. - Pretējā gadījumā mēs nomirsim no slāpēm.
Zirneklis kādu laiku pastāvēja apjukuma pozā un aizmetās ēkas iekšienē. Taija klusi iesmējās, viņas piemēram sekoja Ivans.
- Viņš izskatījās tā, it kā zinātu, ko darīt,- caur smiekliem izdvesa.
- It kā domātu, ko atbildēt...
Nosmējušies, viņi noslaucīja asaras.
- Tagad es dalīšos ar savu ideju, - teica Ivans. Skatoties apkārt - viņa acis jau bija pieradušas pie pustumsas, viņš izstiepās, atspiedies pret nišas silto, melno sienu. - Lifts, pa kuru braucām uz leju, nemaz nav lifts, bet laika mašīna.
Taija gulēja ar seju uz augšu pie otras sienas, acis vaļā.
- Kāpēc klusē? Vai man nav taisnība?
- Es domāju... Laikam taisnība.
- Vai atceraties ciparus uz lodziņu pogām liftā? Pēdējais bija mīnus septiņdesmit miljoni, vai ne? Bet tiranozauri, starp citu, dzīvoja tieši šajā laikā: sešdesmit pieci - simts miljoni gadu atpakaļ, krīta periodā.
- Var jau būt.
- Kāpēc "varbūt"? Viss saskan. Tagad es domāju, ka Vaļeram bija taisnība. Vai atceraties Vaļeru? Mūsu jaunākais eksperts. Kaut kas notika ar laiku, viņš teica - laika augonis. Tāpēc mamuti, dinozauri... Pitekantropi izlauzās pie mums.
Taija neatbildēja.
- Guli? - Ivans pusbalsī jautāja, pagaidīja, tad piecēlās un piegāja pie meitenes. Taija gulēja. Viņš nedaudz pavilcinājās un atgriezās. Miegs nokrita kā kapakmens...
Viņš pamodās no kliedzieniem un mehāniski satvēra stieni.
Kliedza Taija. Zirneklis sēdēja pie viņas kājām un abās kājās turēja kaut ko apaļu.
Taija piespiedusi muguru sienai pastiepa pretī roku.
- Ej prom! - Ivans pielēca un atvēzējās ar stieni.
Zirneklis atlēca, sekundi bez izteiksmes skatījās uz vīrieti, nometa uz grīdas apaļo priekšmetu un izskrēja no nišas. Koridora grīda atbalsojās ar daļēju, aizejošu klaboņu.
- Re kas par draņķi, pielavījās! - Ivans pietupās pie Taijas un noglāstīja viņas matus. - nobijies?
Taja pamāja, vinai bija slapja seja.
- Tu raudi?!
- Nē. Es gulēju, un pēkšņi kaut kas slapjš pārlija pār manu seju...
- Slapjš?
Ivans pavīpsnāja, palūkojās apkārt, ar acīm atrada apaļo, zirnekļa atstāto priekšmetu, paņēma to rokās.Tas bija diezgan smags plakans disks ar nelielu rievotu izvirzījumu sānos. Ivans to pagrozīja rokās, nejauši nospieda uz izciļņa un sejā iešļāca ūdens strūkla. No pārsteiguma Ivans nometa disku un noslaucīja seju ar plaukstu.
- Velns ar ārā! Ūdens!
Taja uz ceļiem pierāpās pie viņa.
- Ūdens? Kur?
- Nu, šajā... blašķē...
Viņš atkal pacēla disku, piespieda pirkstu pie izvirzījuma un no diska centra izlija tieva ūdens strūkla.
- Ūdens! Tā tiešām ir blašķe! Zirneklis atnesa ūdeni, saproti?
Viņi ilgi un ar baudu dzēra.
