- Tas tik ir pārsteigums! - Ivans elsodams nolika blašķi uz grīdas un atspiedās pret sienu. - zirneklis saprata! Bet tad jau viņš nav nekāds zirneklis, bet gan īsts kibers, kā es jau nojautu. Protams, kibers, automāts... Un, ja viņš mūs saprata, tas vēlreiz pierāda, ka esam uz Zemes.
Taija viegli pamāja ar galvu, apgūlās, aizvēra acis, bet tūlīt satraukti sakustējās:
- Gulies blakus! Lai zirneklis modina tevi.
Ivans pasmaidīja, iedzēra vēl vienu malku ūdens, pārsteigts, ka blašķe nepaliek tukšāka, un apgūlās. Taija pagriezās pret viņu, apskāva, ar pirkstu pārvilka gar zodu.
- Zini, es tevi vairs neatceros bez bārdas.
Pēdējā Ivana doma bija: man jāprasa zirneklim, lai viņš mūs aizved pie cilvēkiem...
Viņi pamodās no grūdiena - grīda zem viņiem līgojās un drebēja.
No tālienes atskanēja dārdoņa, virkne ar dažādu toņu svilpoņu.
Atkal grīdas grūdiens un vibrācija, kas jūtama pat caur putuplasta gumiju, kam seko dunoņa un svilpšana.
- Kas tas ir? - Taija pacēlās, berzējot acis.
Ivans dažas sekundes klausījās apklustošajā dunoņā, tad piecēlās un palūkojās tumšajā gaitenī, kuru šur tur apgaismoja mirgojoša sarkanā gaisma. Gar koridora griestiem izskrēja sarkana gaiša bultiņa, grīda atkal sašūpojās, grūdiens gandrīz izmeta Ivanu koridorā. Kaut kur tuvu atskanēja zvans, un sīku soļu tipināšana, nesaprotama murmināšana, čaukstēšana un metāliska žvadzoņa. Garām nišai kā viesulis aizdrāzās zirneklis, kam sekoja vēl vairāki.
- Kaut kas ir noticis, - Ivans nomurmināja, atgriežoties pie Taijas. Grīda tagad drebēja nepārtraukti, no ēkas dziļumiem viļņos nāca smaga dārdoņa, kuru pārtrauca gonga sitieni.
- Ko darām?
Gaisma gaitenī turpināja mirgot, dažreiz gar sienām vai griestiem azmirdzēja ugunīgas čūskas, dažādi simboli un vārdi. Zvans zvanīja nemitīgi, kaut kur dauzījās durvis - vismaz tā izklausījās, kaut kas bira ar stikla šķindoņu un zvanīšanu. Kāds skrāpējās pie nišas sienas, laiku pa laikam klauvējot pie tās ar kaut ko neasu un smagu.
Taija uzlēca no grīdas un kāpās ārā no nišas, atskatoties uz Ivanu.
- Tur kāds ir!
Kostrovs nepaspēja atbildēt. Gandrīz blakus, biedējoši skaļi iekliedzās zirneklis, un dažādos gaiteņa galos atbildēja tādi paši kliedzieni.
Nišas griestos iedegās pulsējoša sarkana zvaigzne, un atskanēja balss:
- Uzmanību, hrononobīde! Ilgums - simts septiņi gadi, korekcija no augšas nav iespējama. Horizonts ir bojāts, horizonts ir bojāts. Atstāt horizontu! Visiem TFA atstāt horizontu! Dodu atpakaļskaitīšanas laiku: trīs minūtes, divas minūtes piecdesmit deviņas, divas minūtes piecdesmit astoņas, divas minūtes...
Ivans atjēdzās pirmais.
- Bēgam! Pretējā gadījumā arī tiksim bojāti.
Viņš paķēra ūdens blašķi, stieni, palīdzēja Taijai piecelties, un viņi skrēja, nepievēršot uzmanību bēgošajiem zirnekļiem.
Par laimi, zāle ar liftu nebija tālu, taču skriet pa drebošo grīdu nebija viegli - smagāk nekā pa smiltīm. Ivans domās skaitīja sekundes, un, kad viņi no koridora izlēca riņķveida zālē, pēc viņa aprēķiniem izrādījās, ka līdz pēdējās minūtes beigām bija atlikušas četrdesmit sekundes, ne vairāk.
Lifta durvis bija atvērtas, un kabīne pa pusei pilna ar zirnekļiem, bet tie turpināja nākt un nākt. Viens no viņiem translēja nezināma automāta atpakaļskaitīšanu:
- Četrdesmit viens, četrdesmit, trīsdesmit deviņi, trīsdesmit astoņi ...
- Šķic no šejienes! - Ivans uzbrēca, iebāzdams stieni zirnekļu masā un gaidot pretestību. Tie sastinga, lūkojoties uz nelūgtajiem viesiem, tad acumirklī atbrīvoja kabīnes stūri.
Taija negribēja iet iekšā, šausmās raudzīdamās nepatīkamo radību pūlī, bet Ivans viņu ievilka līdzi. Dārdoņa zālē atskanēja arvien izteiktāk, un grīda šeit drebēja spēcīgāk
.- Astoņpadsmit, septiņpadsmit, sešpadsmit... - vienaldzīgi skaitīja metāla baritons...
Ivans paskatījās apkārt, meklējot lifta vadības paneli, grasījās izstiept roku pret lodziņu pogu rindu, bet viens no zirnekļiem viņu apsteidza, iegrūžot šarnīrveida kāju kaut kur panelim pa vidu.
No nekurienes uzradās lifta durvis, it kā sabiezēja, pats gaiss, smagums uzsita atkal un atkal pa kājām. Lifta kabīne sāka šūpoties un kratīties, un tad tā piepeši brīvi sāka krist lejā, tad atkal palēninājās, tad sāka vibrēt tā, ka izraisīja sāpes galvā un mugurkaulā.
Taija apsēdās uz grīdas. Arī Ivans bija spiests nomesties viņai blakus.
Cik ilgi viņi šādi joņoja - neviens vairs nevarēja atcerēties. Lifta kabīne pēkšņi apstājās tā, it kā būtu trāpījusi šķērslim. Durvis izkusa, un zirnekļi izbira, tūdaļ pazūdot tumsā: telpā, kur lifts tos bija aizvedis, bija tumšs, dur kaut acī.
Ivans paskatījās uz paneli ar lodziņiem, no kuriem vienā mirdzēja burti VJU un rubīna cipari: "- 150 000 000".
- Atbraucām, - sacīja eksperts. - Ja nemaldos, mēs nokļuvām kaut kur juras periodā - tieši pirms simt piecdesmit miljoniem gadu. Vai apmēram tā.
Viņš paņēma Taiju aiz rokas un izveda no apgaismotās kabīnes. Lifta durvis uzreiz aizvērās - tās kļuva blīvas un necaurejamas, gaisma izdzisa. Cilvēki tika atstāti pilnīgā tumsā.
