- Nekā no jums nav, vecā sieviete piebilda, paceļot lāpu, lai vēlreiz uzmestu skatienu Lūkas glītajai, jaunajai sejai, kas zem tumšās kapuces malas bija piesarkusi; jaunekļa gaišbrūnās acis dusmās kvēloja.
- Nekā no viņa nav? Ko tu neteiksi! Freize sacīja zirgam, vezdams to uz staļļiem. Jaunava, kas ir tik veca, ka līdzinās sālītam valriekstam, sauc mazo lordu par zēnu, kuram vēl bārda nedīgst? Viņu, kurš ir ģēnijs un, iespējams, laumu bērns.
- Tu tur, aizved zirgus uz staļļiem, un laicīgā māsa tevi pavadīs uz virtuvi, sieviete, vērsdamās pie Freizes, pēkšņā sparigumā noskaldīja. Tu vari ēst un gulēt šķūnī. Tu… Viņa pieņēma, ka Pēteris kā rakstvedis ir pārāks par Freizi, tomēr vienalga pastulbs. Tu vari pavakariņot virtuves galerijā. Atradīsi to aiz tās ieejas. Tev parādīs, kur būs tava guļvieta viesu namā. Jūs… sieviete pagriezās pret Luku. Jums, izmeklētājam, es parādīšu refektoriju un jūsu guļamistabu. Man teica, ka jūs esat priesteris…
- Es vēl neesmu devis zvērestus, Luka atteica. Es kalpoju Baznīcai, tomēr neesmu ordinēts.
- Pārāk glīts garīdzniecībai, un arī iz skūtie mati jau ir atauguši, viņa pie sevis noteica. Lūkam sieviete sacīja: Lai vai kā, jūs varat gulēt istabās, kas paredzētas priesterim, kurš mūs apmeklē. Un no rīta es paziņošu mūsu abatei, ka esat šeit.
Kad sieviete devās pa priekšu uz refektoriju, no velvētās krustejas iznāca kāda dāma. Viņas tērps bija izgatavots no pašas mīkstākās balinātās vilnas, sejas aizsegs uz galvas atbīdīts atpakaļ tā, ka atsedza skatienam bālu, piemīlīgu seju ar smaidīgām, pelēkām acīm. Josta, kas vijās sievietei ap vidukli, bija izgatavota no smalkākās ādas, un kājās viņa bija uzāvusi mīkstas ādas rītakurpes ne tādas rupjas koka tupeles, kādas nēsāja strādājošās sievietes, lai pasargātu kurpes no dubļiem.
- Esmu ieradusies, lai_$veiktu izmeklētāju, viņa sacīja, rokā turēdama vairākas vaska sveces.
Luka paspēra soli uz priekšu. Es esmu izmeklētājs.
Sieviete pasmaidīja, vienā ašā acu skatienā ietvērusi Lūkas augumu, glīto izskatu un jaunību. Ļaujiet man jūs pavadīt uz vakariņām; jūs noteikti esat noguris. Māsa Anna pieskatīs, lai jūsu zirgi tiktu novietoti stallī un jūsu vīriem nekā netrūktu.
Luka palocījās, un sieviete pagriezusies devās uz priekšu, ļaujot jauneklim sekot viņai pa velvēto akmens eju un pa akmens plātnēm izklāto galeriju, kas ieveda velvētā refektorijā. Telpas tālākajā galā pie kamīna, kas uz nakti bija aiztaisīts, bija uzklāts galds vienam cilvēkam; glāzē bija ieliets vīns, uz šķīvja nolikta maize, abās pusēs bļodai novietots nazis un karote. Luka labpatikā nopūtās un apsēdās krēslā; tad ienāca kalpone ar ūdens krūzi un bļodu, lai nomazgātu viņa rokas, un ar smalku linaudeklu, kur tās nosusināt. Viņai sekoja virtuves kalpone ar trauku, kurā atradās sautēts cālis un dārzeņi.
- Vai jums ir viss nepieciešamais? dāma apjautājās.
- Paldies jums, Luka neveikli atteica. Sievietes klātbūtne viņu mulsināja; kopš jauneklis vienpadsmit gadu vecumā bija zvērējis uzticību klosterim, viņš nebija runājis ar citu sievieti kā vien ar savu māti. Un kas jūs būtu?
Sieviete viņam uzsmaidīja, un smaida mirdzumā Luka atskārta, ka viņa ir skaista. Es esmu Ursula, saimniecības māsa, atbildīgā par abatijas vadību. Priecājos, ka esat ieradies. Esmu ļoti noraizējusies. Ceru, ka varēsiet pateikt, kas te notiek, un mūs glābt…
- Jūs glābt?
- Šis ir skaists klosteris, un tas pastāv jau ļoti ilgi, māsa Ursula atklāti sacīja. Es tanī iestājos, kad biju vēl maza meitene. Visu savu mūžu esmu kalpojusi Dievam un savām māsām šeit; dzīvoju te jau vairāk nekā divdesmit gadu. Nespēju panest domu, ka klosterī ir ienācis sātans.
Luka iemērca maizi sātīgajā, biezajā mērcē un, lai slēptu apjukumu, pilnībā pievērsās ēdienam. Sātans?
Māsa Ursula pārmeta krustu; tā bija aša, neapdomāta, dievbijības pilna kustība. Daždien es domāju, ka patiešām ir tik slikti; citās dienās man šķiet, ka esmu tikai muļķa meitene, kas pati sevi baida ar ēnām. Viņa veltīja Lūkam kautru, atvainošanās pilnu smaidu. Jūs spēsiet izspriest. Jūs atklāsiet patiesību par to visu. Tomēr mēs nevaram tikt vaļā no runām, ka mums būs beigas: neviena ģimene vairs nesūtīs pie mums savas meitas, un zemnieki jau sāk atteikties ar mums tirgoties. Mans pienākums ir nodrošināt, ka abatija pati nopelna sev iztiku, ka mēs varam pārdot savas preces un to, ko saražo saimniecība, lai nopirktu nepieciešamo. Taču es to nevaru izdarīt, ja zemnieku sievas atsakās ar mums runāt, kad sūtu savas laicīgās māsas ar mūsu precēm uz tirgu. Mēs nevaram tirgoties, ja ļaudis mums ne kaut ko pārdod, ne ari pērk no mums. Viņa pašūpoja galvu. Lai vai kā, netraucēšu jums paēst. Kad būsiet pavakariņojis, virtuves kalpone jūs pavadīs uz jūsu guļamistabu viesu namā. Lai Dievs jūs svēti, mans brāli!
