Pēkšņi Luka atskārta, ka bija pavisam aizmirsis pateikties. Māsa Ursula būs nospriedusi, ka viņš ir augstprātīgs, slikti audzināts klosterbrālis. Viņš bija blenzis saimniecības māsā kā-tāds stulbenis un stostījies, viņu uzrunājot. Bija uzvedies Jā jauns vīrietis, kurš nekad iepriekš nav redzējis skaistu sievieti, nevis kā zināmā mērā svarīgs vīrs, kas ieradies šeit, lai vadītu izmeklēšanu pēc pāvesta rīkojuma. Ko lai viņa nodomā? Lai Dievs jūs svētī, māsa! Luka neveikli atteica.
Viņa palocījās, apslēpdama mazu smaidiņu par jaunekļa apmulsumu, un lēnām izgāja no telpas, bet Luka noskatījās uz sievietes tērpa apakšmalu, kas nošūpojās, viņai aizejot.
Slēgtās abatijas austrumu pusē apakšstāva loga slēģis bija nedaudz pavērts, tā ka divi pāri acu varēja noskatīties sveces apgaismotajā neskaidrajā saimniecības māsas siluetā, kad viņa graciozi pārgāja pāri pagalmam un nozuda savā mājā.
- Viņa ir sasveicinājusies ar viņu, tomēr neko nav izstāstījusi, Izolde nočukstēja.
- Viņš neko neuzies, ja vien kāds viņam nepalīdzēs, Išraka piekrita.
Abas atkāpās no loga un nedzirdami aizvēra slēģus. Kā es vēlētos skaidri zināt, kāds ir mans ceļš! Izolde atzinās. Kā es gribētu zināt, kas man jādara! Kaut man būtu kāds, kas varētu dot padomu!
- Kā būtu rīkojies tavs tēvs?
Izolde īsi iesmējās. Mans tēvs nekad nebūtu pieļāvis, ka viņu piespiedu kārtā turētu šeit. Viņš būtu atdevis savu dzīvību, pirms būtu pieļāvis, ka viņu kāds iesloga. Vai ari, ja tomēr būtu sagūstīts, tēvs ietu bojā, mēģinot izbēgt. Viņš nebūtu šeit tā vienkārši sēdējis kā lelle, kā gļēvulīga meitene, kas raud un skumst pēc tēva, un nezina, ko darīt.
Izolde aizgriezās un sparīgi izberzēja acis. Išraka maigi uzlika roku draudzenei uz pleca. Nepārmet sev, viņa sacīja. Kad šeit ieradāmies, mēs neko nevarējām iesākt. Un tagad, kad visa abatija mums apkārt grūst, mēs joprojām neko nevaram darīt, iekams nesapratīsim, kas notiek. Bet arī, kamēr mēs bezspēcīgi gaidām, viss mainās. Pat ja neko neiesāksim, kaut kas notiks. Tā ir mūsu iespēja. Varbūt šis ir tas brīdis, kad mūsu priekšā atvērsies durvis. Un tad mēs būsim gatavas savai iespējai.
Izolde noņēma draudzenes roku no pleca un pieglauda to pie sava vaiga. Vismaz man esi tu.
- Uz mūžu.
Luka gulēja ciešā miegā; pat baznīcas zvans, kas tornī virs viņa galvas nosita kārtējo stundu, nespēja viņu uzmodināt. Tomēr tieši brīdī, kad nakts bija vistumšākā, pirms trijiem rītā, jaunekļa miegu pāršķēla ass kliedziens un viņš izdzirdēja skrejošu soļu troksni.
Luka vienā mirklī uztrūkās un izlēca no gultas, viņa roka pakampa zem spilvena pabāzto dunci, un jauneklis pa logu ar skatienu ieurbās tumšajā pagalmā. Mēnesgaismas mirdzums, kas apspīdēja bruģakmeņus, viņam parādīja sievieti baltā tērgā; viņa pārskrēja pāri pagalmam un centās uzrāpties uz baļķiem, kas bija aizšauti priekšā smagajiem koka vārtiem. Viņai pakaļ dzinās trīs sievietes; vecā vārtsardze, kas skriešus izmetās no vārtsarga namiņa, sakampa sievietes rokas, bet viņa kā kaķis skrāpējās gar baļķiem.
Pārējās bija pietiekami ašas, lai notvertu meiteni no mugurpuses, un Luka izdzirdēja skaudras, izmisuma pilnas vaimanas, kad viņas meiteni sakampa. Jauneklis ieraudzīja, kā viņas ceļi ielīkst un viņa noslīgst zemē zem sieviešu svara. Luka uzrāva kājās bikses un zābakus, kailajos plecos uzsvieda apmetni un izmetās no istabas pagalmā, paslēpis dunci zābaka makstī. Jauneklis atkāpās mājas ēnā, būdams drošs, ka sievietes viņu nav pamanījušas; viņš bija apņēmies saskatīt šo sieviešu sejas mēness ēnainajā gaismā, lai tās atpazītu, kad atkal ieraudzīs.
Vārtsardze turēja lāpu gaisā, un sievietes pacēla meiteni; divas turēja viņu aiz pleciem, trešā balstīja kājas. Kad sievietes nesa meiteni garām, Luka ierāvās atpakaļ tumsā, kas apslēpa ieeju. Viņas atradās tik tuvu, ka jauneklis saklausīja sieviešu saraustīto elpu; viena klusītēm šņukstēja.
Tas bija ļoti savāds skats. Kad sievietes meiteni pacēla, viņas roka bija noslīgusi lejup. Nu viņa bija pilnīgi bez samaņas. Izskatījās, ka brīdī, kad sievietes viņu atvilka no aizbultētajiem vārtiem, viņa bija paģībusi. Sievietēm meiteni nesot, viņas galva bija atkritusi atpakaļ; sīkās mežģīnes, kas greznoja naktscepuri, skāra zemi; garais naktstērps vilkās pa putekļiem. Tomēr tas nebija parasts ģībonis. Viņa bija ļengana kā līķis, acis aizvērtas, jaunavīgā seja rāma. Tad Luka klusi aizelsās šausmās. Meitenes roka, kas, viņu nesot, šūpojās, delnā bija sadurta, un no brūces sūcās asinis. Otru roku sievietes bija pārlikušas pār meitenes trauslo augumu, un jauneklis uz viņas naktstērpa ieraudzīja asiņu plankumu. Viņas rokas izskatījās kā sista krustā. Luka sastinga; viņš piespieda sevi palikt ēnā, taču nespēja novērst skatienu no dīvainajām, šausminošajām brūcēm. Un tad viņš ieraudzīja ko tādu, kas šķita pat vēl briesmīgāks.
