- Tikai labu, citu neko. Krietns muižas īpašnieks, dāsns pret abatiju. Viņa vectēvs to uzcēla: ar sieviešu klosteri vienā pusē un netālu no tā brāļu namu, kur mitināties mūkiem. Gan mūķenes, gan mūki notur dievkalpojumus abatijā. Abates tēvs uzturēja abus namus; mežus un atklātās ganības viņš nodeva mūķeņu rīcībā, bet dažas saimniecības un tīrumus vīriešu klosterim. Sieviešu un vīriešu klosteris vada saimniecību, kā viens ar otru nesaistīti nami darbojoties kopā par godu Dievam un palīdzot nabagajiem. Un tagad tos savukārt uztur jaunais lords. Viņa tēvs bija krustnesis, pazīstams ar savu drosmi, kaismīgs reliģijas aizstāvis. Jaunais lords šķiet rāmāks, viņš lielākoties uzturas mājās, vēlas vairāk miera. Ļoti alkst, lai viss noritētu klusi: lai jūs veiktu izmeklēšanu, pieņemtu lēmumu, ziņotu par vainīgo, izdzītu nešķīstību vai kas nu te norisinās un viss atgrieztos vecajās sliedēs.
Viņiem virs galvas noskanēja zvans uz rīta dievkalpojumu, rītausmas lūgšanu.
Nāc nu, Luka sacīja, izgāja no priestera istabām un soļoja pa priekšu uz krustejām un skaisto baznīcu.
Šķērsojot pagalmu, viņi izdzirdēja mūziku. Ceļu izgaismoja baltā tērptu mūķeņu procesija: nesot lāpas un dziedot, viņas slīdēja cauri pērļainajai rīta gaismai, atgādinādamas eņģeļu kori. Luka pakāpās soli atpakaļ, un pat Freize apklusa, klausoties skaistajās balsīs, kas nevainojami cēlās augšup rītausmas debesīs. Divi vīri, kuriem bija pievienojies brālis Pēteris, sekoja korim baznīcā un ieņēma savas vietas alkovā, kas atradās aizmugurē. Divi simti balti aizplīvurotu mūķeņu piepildīja korim paredzētās vietas, kas atradās abās pusēs aizsegtajam altārim, un nostājās rindās ar seju pret to.
Šis dievkalpojums bija dziedamā mise; kalpojošā priestera balss vienmērīgā baritonā pie altāra skandēja svētos latīņu vārdus, un piemīlīgās, augstās sieviešu balsis atbildēja. Luka raudzījās uz velvētajiem griestiem un skaistajām akmens kolonnām, kurās bija iegravēti augļi un puķes, bet virs tām varēja vērot apsudrabota akmens zvaigznes un mēnešus. Jauneklis visu laiku klausījās, cik dzidri skan mūķeņu atsaukšanās, un prātoja, kas gan varēja katru nakti mocīt tādas svētas sievietes un kā viņas katrā rītausmā spēj piecelties un dziedāt Dievam tā kā pašlaik.
Pēc dievkalpojuma visi trīs ceļinieki palika sēžam uz akmens sola kapelas aizmugurē, un mūķenes gāja laukā viņiem garām, kautri nodūrušas acis. Luka rūpīgi pētīja viņu sejas, meklējot jauno sievieti, kuru pagājušajā naktī bija redzējis tāda neprāta pārņemtu, taču visas bālās, jaunavīgās sejas, kuras sedza balts plīvurs, līdzinājās cita citai. Jauneklis centās saskatīt mūķeņu delnas, meklējot nodevīgas kreveļu pēdas, taču viņas visas turēja rokas cieši sažņaugtas., paslēptas zem garajām piedurknēm. Kad mūķenes, sandalēm klusi skanot uz akmens grīdas, izgāja laukā, priesteris viņām sekoja un apstājās pie jaunajiem vīriešiem, patīkamā balsī ierunādamies: Es pabrokastošu kopā ar jums, un tad man būs jādodas atpakaļ uz savu abatijas pusi.
- Vai tad jūs nedzīvojat šeit? Luka gribēja zināt. Viņš vispirms paspieda priestera roku un tad nometās uz viena ceļa, lai izlūgtos viņa svētību.
- Tieši šī diženā nama otrā pusē atrodas vīriešu klosteris, priesteris paskaidroja. Pirmais Lukretili lords izvēlējās nodibināt divus reliģiskos namus: vienu vīriešiem un otru sievietēm. Mēs, priesteri, katru dienu ierodamies šeit noturēt dievkalpojumus. Diemžēl šis nams ir Augustīniešu ordeņa mūķeņu nams. Mēs, vīrieši, kalpojam Dominikāņu ordenim. Viņš pieliecās tuvāk Lūkam. Kā būsiet nopratis, pēc manām domām, visiem būtu labāk, ja sieviešu klosteris pakļautos Dominikāņu ordenim. To varētu vadīt vīriešu klosteris, un tas pakļautos mūsu ordeņa noteikumiem. Kalpojot Augustīniešu ordenim, šīm sievietēm ir bijis ļauts darīt visu, ko vien viņas vēlas. Un nu jūs redzat, kas notiek.
- Viņas ievēro kalpošanas noteikumus, Luka iebilda. Māsas nerīkojas uz savu galvu.
- Tikai tādēļ, ka viņas to grib. Ja mūķenes vēlētos notiekošo izbeigt vai kaut ko mainīt, viņas to varētu.
Viņām nav likumu atšķirībā no mums, dominikāņiem, kuriem viss ir stingri noteikts. Augustīniešu ordeņa paspārnē katrs nams var dzīvot, kā vien tam tīk. Viņas kalpo Dievam, kā uzskata par labāku, un sekas ir…
Priesteris aprāvās, kad parādījās saimniecības māsa, sperdama uz baznīcas skaistās marmora grīdas klusus soļus. Esmu pārliecināts, ka saimniecības māsa ir ieradusies aicināt mūs brokastīs.
- Jūs varat brokastot manā viesu istabā, viņa sacīja. Tur ir iekurta uguns. Lūdzu, tēvs, rādiet mūsu viesiem ceļu.
