- Šis klosteris ir uzbūvēts kā laukums laukumā, priesteris pastāstīja. Iekšējais laukums būvēts kā baznīca: ar krusteju un tai apkārt mūķeņu cellēm. Šis nams plešas no krustejas līdz ārējam pagalmam. Puse saimniecības māsas mājas ir vērsta pret pagalmu un galvenajiem vārtiem, tā ka viņa var redzēt visus, kas nāk un iet, bet dienvidu pusē ir slimnīca trūcīgajiem.
Priesteris pamāja uz durvīm. Abate teica, lai ienākat. Viņš atkāpās, un Luka ar Pēteri iegāja iekšā; viņiem sekoja Freize. Visi attapās nelielā telpā, kur bija tikai divi koka soli un divi ļoti vienkārši krēsli. Stipras kaltas dzelzs restes tālākās malas sienā noslēdza ieeju nākamajā telpā, kuru aizsedza baltas vilnas aizkars. Kamēr viņi stāvēja un gaidīja, aizkars klusām tika atvilkts; otrā pusē varēja izšķirt tikai baltu tērpu, galvassegu, kas aizplīvuroja seju, un bālu seju, kas lūkojās caur skatu aizsedzošajām metāla cilpām.
- Lai Dievs jūs svētī un sargā, skaidra balss sacīja. Esiet sveicināti abatijā! Es esmu šī klostera abate.
- Es esmu Luka Vero. Luka piegāja pie režģa, taču cauri bagātīgajam dzelzs kalumam, kas attēloja vīnogas, augļus, lapas un ziedus, spēja saskatīt tikai sievietes siluetu. Gaisā bija jaušamas vieglas smaržas, kas atgādināja rožūdeni. Aiz abates jauneklis tikko samanīja ēnainas aprises; tās piederēja otrai sievietei, kura bija ģērbusies tumšā tērpā.
- Šis ir mans rakstvedis, brālis Pēteris, un tas mans kalps Freize. Esmu atsūtīts šurp, lai jūsu abatijā veiktu izmeklēšanu.
- Es zinu, sieviete klusām atteica.
- Nezināju, ka neesat pieejama, Luka sacīja, piesargādamies, lai abati neaizvainotu.
- Tā ir pieņemts, ka apmeklētāji runā ar mūsu ordeņa māsām caur režģi.
- Bet man ir ar viņām jārunā izmeklēšanas dēļ. Vajadzēs, lai viņas nāk un sniedz man liecības.
Cauri restēm jauneklis sajuta abates nepatiku.
- Lai tā būtu, viņa sacīja. Ja jau mēs esam piekritušas šai izmeklēšanai.
Luka lieliski zināja, ka šī nosvērtā abate nav piekritusi izmeklēšanai; viņai neviens nebija devis iespēju izvēlēties. Ordeņa kungs bija nosūtījis uz viņas namu izmeklētāju, un Luka izjautātu māsas ar abates piekrišanu vai bez tās.
- Man būs nepieciešama istaba personiskai lietošanai, un mūķenēm būs jānāk pie manis un jāsniedz ar zvērestu apstiprinātas liecības par šeit notiekošo, Luka jau pārliecinātāk sacīja. Viņam blakus stāvošais priesteris piekrītoši pamāja ar galvu.
- Esmu viņām vēlējusi sagatavot jums istabu līdzās šai telpai, abate sacīja. Domāju, ka būs labāk, ja jūs uzklausīsiet liecības manā namā abates namā. Tad viņas zinās, ka izmeklēšanā es sadarbojos ar jums, ka viņas nāk šurp ar jums runāt ar manu svētību.
- Vispār būtu labāk, ja tas notiktu kaut kur citur, priesteris klusām sacīja Lūkam. Jums vajadzētu doties uz mūsu klosteri un likt, lai mūķenes ierodas mūsu namā, mūsu uzraudzībā. Ziniet, vīru likumi… vīriešu saprāts… tas ir iedarbīgs, un to vienmēr var aicināt palīgā. Šai izmeklēšanai ir vajadzīgs vīrieša prāts, nevis sievietes gaistošās kaprīzes.
- Pateicos, bet es viņas pieņemšu šeit, Luka atbildēja priesterim. Tad vērsās pie abates: Esmu pateicīgs par jūsu palīdzību. Būšu priecīgs tikties ar mūķenēm jūsu namā.
- Es patiešām brīnos, kādēļ, Freize pusbalsī teica resnai bitei, kas sitās pret nelielo, noslēgto loga rūti.
- Es patiešām brīnos, kādēļ, Luka skaļi atkārtoja.
Freize atvēra nelielo lodziņu un izlaida biti ārā, saulē.
- Daudz baumu ir klīdušas, un dažas no tām bija vērstas tieši pret mani, abate atklāti sacīja. Es pati esmu tikusi apsūdzēta. Būs labāk, ja nams redzēs, ka izmeklēšana atrodas manā pārziņā un notiek ar manu svētību. Ceru, ka jūs nomazgāsiet tīru manu vārdu, tāpat kā atklāsiet visas ļaundarības un izravēsiet tās.
- Mums vajadzēs uzdot jautājumus jums un arī citām ordeņa loceklēm, Luka norādīja.
Cauri režģim viņš redzēja, ka baltā figūra pakustējās, un saprata, ka abate ir noliekusi galvu, it kā jauneklis būtu viņu apkaunojis.
- Mani sūta Roma, lai palīdzu jums atklāt patiesību, viņš neatkāpās.
Abate neatbildēja, bet vienkārši pagrieza galvu un uzrunāja kādu, ko jauneklis nevarēja saskatīt; tad atvērās durvis uz istabu, un pavecā mūķene, vārtsardze māsa Anna, kura bija sagaidījusi jaunos vīriešus viņu ierašanās vakarā, strupi ierunājās: Abates kundze liek, lai parādu telpu, kur varēsiet veikt izmeklēšanu.
Izskatījās, ka saruna ar abati ir beigusies, un viņi pat nebija ieraudzījuši jaunās sievietes seju.
Tā bija vienkārša istaba ar skatu uz mežu, kas atradās tūliņ aiz abatijas, tā ka vīrieši nevarēja saskatīt ne krusteju, ne mūķeņu celles, ne tos, kas ienāca baznīcas pagalmā vai izgāja no tā. Tomēr tādā veidā arī kopiena nevarēja ieraudzīt tos, kuri ieradās sniegt liecību.
- Diskrēti, rakstvedis Pēteris piezīmēja.
- Slepeni, Freize jautri piebilda. Vai man būs jāstāv ārpusē un jāpierauga, lai neviens jūs netraucē vai slepus nenoklausās? -
