- Labi, labi, priesteris patīkamā balsī sacīja un, kad sieviete viņus atstāja, pagriezās pret Luku. Viņa satur šo vietu kopā, viņš stāstīja. Apbrīnojama sieviete. Vada saimniecības zemes, uztur ēkas, pērk preces, pārdod saražoto. Viņa būtu varējusi būt jebkuras Itālijas pils kundze, īsta valdniece skolotāja, vadone ikvienam diženam namam. Priesteris pasmaidīja. Un, man jāsaka, viņas viesu istaba ir pati ērtākā telpa šajā vietā, un par viņas virēju labāku neatrast.
Priesteris viņus veda pa krusteju laukā no baznīcas un tad cauri priekšpagalmam uz ēku pagalma austrumu pusē. Koka durvis bija vaļā, un viņi iegāja viesu istabā, kur jau gaidīja viņiem trim saklāts galds. Luka un Pēteris ieņēma savas vietas. Freize nostājās pie ieejas, lai vīrus apkalpotu, un viena no virējām, laicīgā māsa, padeva viņam ēdienus, ko salikt uz galda. Tika pasniegta triju veidu cepta gaļa šķiņķis, jērgaļa un liellopu gala un divu veidu maize: baltmaize un tumšā rudzu maize. Galdā bija vietējie sieri, ievārījumi, groziņš ar cieti novārītām olām un bļoda ar plūmēm, kurām bija tik piesātināta garša, ka Luka tās sagrieza, lai ēstu kā saldu ievārījumu uz baltmaizes šķēles.
- Vai saimniecības māsa vienmēr ēd vienatnē? Viņa nepusdieno refektorijā kopā ar citām māsām? Luka ziņkāri apvaicājās.
- Vai jūs nedarītu.tāpat, ja jums būtu tāda virēja kā šī? priesteris atjautāja^ Nešaubos, ka svinību un svētku dienās viņa sēž kopā ar māsām. Taču viņai patīk rīkoties tieši tā, un viena no saimniecības māsas amata privilēģijām ir tāda, ka pašas mājā viss notiek pēc viņas prāta. Viņa neguļ dormitorijā un arī neēd refektorijā. Tāpat rīkojas arī abate savā mājā, kas atrodas blakus.
- Bet nu… viņš turpināja ar platu smaidu. Manā seglu somā ir aizķērusies kāda lāsīte brendija. Ieliešu mums pa mēriņam. Tas palīdz krietnām brokastīm nosēsties vēderā. Priesteris izgāja no telpas, bet Pēteris piecēlās kājās un palūkojās laukā pa logu uz ieeju pagalmā, kur gaidīja priestera mūlis.
Kamēr Freize notīrīja šķīvjus, Luka laiski aplūkoja telpu. Dūmvada siena virs kamīna bija veidota no pulēta koka un rotāta ar skaistiem grebumiem. Kad Luka bija mazs zēns, viņa vectēvs, galdnieks, bija uzbūvējis tādu grebtu dūmvada sienu viņu zemnieku mājas hallē. Toreiz tas bija kas neredzēts un izraisīja ciema ļaudīs skaudību. Aiz viena no grebumiem bija iebūvēts slepens trauku skapītis, kur Lūkas tēvs tika glabājis cukurotas plūmes. Viņš deva tās dēlam svētdienās, ja zēns visu nedēļu bija labi uzvedies. Spējas iegribas aizrauts, Luka citu pēc cita piespieda piecus izciļņus, kas bija izveidoti izgrebtās dūmvada sienas priekšpusē. Viens zem viņa plaukstas padevās, un, jauneklim par pārsteigumu, atvērās slepenas durtiņas tieši tādas kā tās, ko viņš atcerējās no bērnības. Aiz tām stāvēja stikla krūka, kurā atradās nevis cukurotas plūmes, bet gan kaut kāda garšviela kaltētas melnas sēklas. Tai līdzās bija nolikts kurpnieka īlens neliels rīks, ar kuru ādā izdur saišu caurumus.
Luka aizvēra trauku skapīša durvis. Tēvs vienmēr mēdza dūmvada sienas skapī slēpt cukurotas plūmes, viņš piezīmēja.
- Mums nekā tamlīdzīga nebija, rakstvedis Pēteris atteica. Mēs visi dzīvojām virtuvē, un māte kamīnā uz iesma grozīja cepešus, bet dūmenī kūpināja šķiņķus. Kad pienāca rīts, uguns bija izdzisusi un mēs, bērni, bijām krietni izsalkuši, mēs bāzām galvu sodrējainajā dūmenī un skrubinājām taukumus šķiņķu malās. Māte, lai Dievs viņu svētī, tēvam mēdza stāstīt, ka to sadarījušas peles.
- Kā jūs ieguvāt zināšanas, ja dzīvojāt tik nabadzīgā namā? Luka gribēja zināt.
Pēteris paraustīja plecus. Priesteris pamanīja, ka esmu gudrs zēns, un vecāki mani aizsūtīja uz klosteri.
- Un pēc tam?
- Milords man jautāja, vai es viņam kalpošu, vai kalpošu ordenim. Protams, es sacīju "jā".
Atvērās durvis, un atgriezās priesteris; mantijas piedurknē viņš bija paslēpis nelielu pudelīti. Tikai viena lāse man palīdz manā ceļā, viņš atzinās. Luka ielēja vienu stiprā dzēriena šļuku savā māla traukā, Pēteris atteicās, un priesteris ieņēma krietnu malku no pudeles. Freize ar ilgpilnu skatienu pavērās šurp no durvju puses, tomēr izlēma neko neteikt.
- Tagad es jūs aizvedīšu pie abates, rūpīgi aizkorķējis pudeli, priesteris sacīja. Un jūs paturiet prātā: ja
viņa jautā pēc padoma, sakiet, ka viņa varētu nodot sieviešu klosteri viņas brāļu vīriešu klostera paspārnē. Mēs to vadītu viņas vietā, un visas viņas raizes būtu galā.
- Es to atcerēšos, Luka atteica, nesolīdams atbalstu ne tam, ne citam viedoklim.
Abates māja atradās turpat līdzās; tā bija uzbūvēta pie klostera ārējās sienas, ar priekšpusi pret krusteju un ar aizmuguri pret mežu un augstajiem kalniem. Logi, kas bija vērsti uz ārpasauli, bija stingri noslēgti, un tos sargāja resni metāla režģi.
