Kristāli, kas veidojas urīnā un uz nieru iekšējās virsmas, var radīt akmeņus nierēs, urīnvados un urīnpūslī. To sastāvā ir dažādas minerālvielas un citi ķīmiski savienojumi, kuri var veidoties arī no uzturvielām.
Parasti urīnā ir faktori, kas kavē kristālu rašanos no magnija, citrātiem, pirofosfāta un citiem sāļiem, ja trūkst šo aizsargājošo vielu, veidojas kristāli. Akmeņu izgulsnēšanos veicina ari pH pārmaiņas urīnā - pH novirzes uz skābo vai sārmaino pusi.
Citi nierakmeņu veidošanās iemesli ir traucējumi urīnskābes vielmaiņā, podagra, pārmērīga D vitamīna lietošana un urīnceļu nosprostojums. Nierakmeņu veidošanās risku palielina daži diurētiķi un kalciju saturoši līdzekļi kuņģa skābuma pazemināšanai, jo palielinās kalcija daudzums urīnā.
Apmēram 70-80 % visu nierakmeņu sastāv no kalcija, kas galvenokārt ir kalcija oksalāta formā. Oksalāti jeb skābeņskābes sāļi ir daudzos parastos dārzeņos, augļos un graudos, bet īpaši daudz to ir skābenēs un rabarberos. Akmeņi var veidoties arī no urīnskābes, kas ir purina vielmaiņas galaprodukts. Ir arī fosfātakmeņi un daži citi akmeņu veidi.
SIMPTOMI
Daudzos gadījumos nierakmeņi veidojas nemanāmi, tāpēc cilvēks slimības sākumā nejūt nekādus simptomus.
Simptomi izpaužas kā stipras sāpes un asinis urīnā, jāatceras, ka akmeņu lielums ne vienmēr nosaka sāpju stiprumu. Kad akmens kļūst liels, urīnā var parādīties asinis. Var būt slikta dūša un vemšana. Ja kāds no šiem simptomiem ir kopā ar drudzi un drebuļiem, tad var būt aizdomas par urīnceļu infekciju.
PAŠPALĪDZĪBA
• Ļoti laba profilakse ir lietot daudz šķidruma. Ūdens dzeršana ir labākais profilakses līdzeklis.
• Mazāk jālieto šāda pārtika: āboli, tomāti, sparģeļi, alus, ogas, melnie pipari, galviņkāposti un ziedkāposti, siers, šokolāde, kakao, kafija, kola, vīģes, vīnogas, saldējums, piens, apelsīni, sviests, ananasi, spināti, rabarberi, tēja, C vitamīns un biezpiens. Jāatsakās no pārtikas, kas bagātināta ar D vitamīnu, un dažiem līdzekļiem pret kuņģa skābi, kuru pamatā ir kalcijs.
» Ja urīns ir skābs, vajadzētu ēst mazāk gaļas, arī putnu gaļas un zivis. » Jāizvairās no mazkustīga dzīvesveida. Nevajadzētu sevi pakļaut ekstremālas temperatūras iedarbībai un apstākļiem, kad ķermenis zaudē daudz ūdens.
JURVĒDAS LĪDZEKĻI
Mehendi (Hennas koks - Lawsonia inermis) miza ir efektīvs līdzeklis pret urīnceļu akmeņiem. Pagatavo novārījumu, ņemot vienu daļu mizas uz 20 daļām ūdens. Vāra, kamēr atliek ceturtā daļa sākotnējā tilpuma. Šo novārījumu lieto pa 20-30 ml divas vai trīs reizes dienā. Līdzīgi var pagatavot un lietot pret akmeņiem redīsu (mooli) lapu un sēklu novārījumu.
Ļoti noderīga ir zupa no zirgu zirņiem (Dolichos biflorus). Mēlīšu bergēnija (paashaabheda, Bergenia ligulata) un varuna (krateva - Crataeva nurvula) ir divi ārstniecības augi, kuru efektivitāte pret urīnceļu akmeņiem ir pierādīta. Iekšķīgi lieto bergēnijas sakneņu pulveri vai varunas mizas novārījumu.
Ksaara parpati, shilajit (mūmijs), ashmari hara kashaaya, chandraprabhaa vati ir daži efektīvi preparāti pret urīnceļu akmeņiem. Gokshura kada ir iekšķīgi lietojams šķidrums, kas atvieglo urinēšanu un pavājina dedzinošo sajūtu. Jālieto 3 vai 4 reizes dienā pa 15 ml ar tādu pašu daudzumu ūdens. Vēl viens efektīvs medikaments ir ber patthar bhasma. Šie preparāti jālieto pēc konsultēšanās ar ājurvēdas ārstu.
Senie ājurvēdas dziednieki par cukura diabētu zināja jau aptuveni pirms 3000 gadiem. Jau ājurvēdas traktātā Charaka Samhita biežā urinēšana ir saistīta ar kādas saldas vielas klātbūtni urīnā.
Alopātiskie medikamenti, kā insulīns, sulfonilurīnviela, biguanīdi, neapšaubāmi palīdz regulēt cukura līmeni asinīs un uzlabo dzīves kvalitāti, bet neviens no tiem nespēj droši palīdzēt normāla glikozes līmeņa uzturēšanā un diabēta vēlāko stadiju komplikāciju atvairīšanā. Aptuveni 15-20 % pacientu ar jaunatklātu, no insulīna neatkarīgu diabētu maz reaģēja vai vispār nereaģēja uz sulfonilurīnvielas preparātiem, un ar katru ārstēšanas gadu 3-5 % no pacientiem, kam bija nodrošināta glikēmiskā kontrole, bija zaudējuši jutību pret tiem. Biguanīdu terapija ir saistīta ar sarežģījumiem, ko rada pienskābe asinīs, ūdens aizture un vēl citas komplikācijas.
Lai gan ir zināmi panākumi slimības terapijā, tomēr diabēts vēl arvien ir viens no galvenajiem slimošanas un mirstības cēloņiem pasaulē. Piemēram, Indijā ir vismaz 20 miljoni diabētiķu.
Ājurvēdā šo slimību ir atpazinusi jau kopš vēdiskā perioda un apzīmējusi ar nosaukumu prameha. Vārds prameha norāda uz prabhuta mootrata (bieža urinēšana), aavila mootrata (duļķains urīns) un madhumeha (cukura izplūšana no ķermeņa). Atkarībā no ķermeņa konstitūcijas (prakriti) vai no indivīda veselības stāvokļa ājurvēdas klasiķi iesaka divus plānus diabēta ārstēšanai.
