— Es izlasīju enciklopēdijā par savu slimību un zinu tās prognozi. Lūdzu, nemēģini mani mānīt. Bet es negribu padoties. Lai ko tas arī maksātu, man jāpabeidz iesāktais. Es sastādīju plānu …
Visos sīkumos pastāstu viņai, kas noticis šodien. Man vajag runāt un runāt. Ļuba klusē, acis plaši vaļā, veras tieši manī. Lūpas sakniebtas. Pati uzmanība. Bet man liekas, ka viņa neklausās un neredz, lai gan parasti profesionālie jautājumi ir pats svarīgākais mūsu sarunu temats.
— Nezinu, ko gatavot sev par pēcnācēju. Ja varētu vienā cilvēkā apvienot Juru un Vadimu? Tiesa, viņi ir draugi, bet cik ilgi ta būs? Tu zini, draudzība nav visai stabils pamats kopējam darbam. Savstarpēja cieņa zināmā attālumā ir pati labākā ķīla efektīvai darbībai.
Es nu gan runāju, — kā no gramatas! Profesors.
— Bet kāpēc tev vajag tūlīt izšķirt šos jautājumus? Lai viss iet, kā gājis… Tu par agru taisies sevi apbedīt.
— Tātad, kamēr dzīvs — dzīvo, bet nomirsi — un viss būs viena alga? Nē, tā nedrīkst. Esmu ieplānojis pasākumu, un man jānodrošina tā izpilde. Vismaz pirmajam laikam.
— Tu esi godkārīgs. Jūs, profesori, visi esat tādi.
— Nu gan nav tiesa. Tas ir pienākums. Tev ir pienākums pret slimnieku, bet man — zinātnes priekšā. Nē, es, saprotams, zinu, ka visi šie pekstiņi — pienākums un tā tālāk — nav nekas cits kā pašiedvesma, bet tas viss ir organiski saplūdis ar mani un ar to es nomiršu. Un es nevēlos sevi pārliecināt par pretējo, citādi nebūs iespējams dzīvot. Pat šos pēdējos mēnešus ne.
Pie pēdējās frāzes viņa saviebās. Pareizi, nevajag atkārtoties.
— Es vēroju tevi un apskaužu. (Atradusi, ko apskaust!) Nē, ne par to. Par tavu aizrautību. «Apmātais.» Tāpēc tu arī puisī esi palicis, visu atdevi zinātnei. Tu radīji sev elku, uzcēli templi un pielūdzi to, nekā cita vairs neredzēdams. Labi gan tā dzīvot!
Balsī rūgtums.
Kā gan lai pēc tā pasaku viņai par anabiozi? Viņa nekad to nepieļaus un tāpēc nespēs saprast. Labāk pagaidām klusēšu. Lai gan tik grūti kaut ko no viņas slēpt.
— Bet vai tu attaisno šos plānus?
— Un kā vēl!
Viņa atbild mehāniski. Domās ir tālu, es redzu. Viņa domā: «Lai aizraujas. Tā viņam būs vieglāk.» Manas idejas viņai tomēr ir svešas. Žēl. Bet viņa atkal iesāk:
— Vaņa, es arī domāju par tavu mašīnu.
Klusums. Viņa turpina:
— Jāšaubās, vai jūs spēsiet atveidot akūtu patoloģisku procesu specifiku. Ir taču starpība, piemēram, asinsrites traucējumos perforatīvas čūlas vai vēdera ievainojumu gadījumos. Bet asins bioķīmija ir vēl jo atšķirīgāka.
Viņas mute izrunā vārdus, bet seja un acis ir nekustīgas. Tanīs kaut kāda sērīga izteiksme. Pašreiz viņu neinteresē mašīna. Bet man tā ir svarīga tik un tā.
— Es sapratu. Tā ir vājā vieta, tas tiesa. Bet mēs vienkārši nevaram modelēt ikvienu orgānu līdz molekulām, no kurām ir atkarīga patoloģisko procesu specifika.
— Bet vai, atstājot bez ievērības specifiku, nepazudīs pats galvenais? Kas nosaka slimības smagumu un gaitu?
— To es pagaidām nezinu. Šim nolūkam novirzes organismā jāizsaka, kvantitatīvi, skaitliski, un jāprecizē, kādā mērā tās ir atkarīgas no šūnām, kādā — no orgāniem. Kas ir kopīgs un kas ir atšķirīgs. Pēc manām domām, šī kopīgā modelējums jau daudz dos medicīnai.
Pārāk sarežģīti viņai… Vai ir vērts turpināt sarunu? Viņa cieš.
Nenovēršu acis no viņas.
Atceros, viņa sēž, iespiedusi seju plaukstās, un no saraukto uzacu apakšas drūmi, skatās galdā. Met vārdus kā akmeņus. «Es nācu pie tevis, neredzēdama ceļu. Kaut pakļūtu zem mašīnas … Tāds izmisums. Lūdzu dievu: lai nogalina mani vai tevi, vai viņu. Vai pat… bērnus. Es esmu noziedzniece, vai ne?»
Pēc tam vēl runājām gan par šo, gan par to. Ļuba sūdzējās, ka viņai kļuvis grūti ar Kostju: zēns kļūst pieaudzis. Grāmatās, filmās — visur cīņa, kautiņi. - Viņam tas patīk, bet viņai bailes.
— Zini, tas pāries, viņam kļūstot, vecākam, — aizraušanās ar piedzīvojumiem. Visi zēni to pārdzīvo. Pats galvenais, lai būtu gudrs.
— Vai tiešām galvenais? Gudru neliešu arī ir atliku likām.
— Ļoti gudrie reti mēdz būt nelieši. Intelektuāli tie visbiežāk ir viduvējības.
— Es taču nevaru cerēt, ka viņš būs talantīgs.
— Prāts un talants ir dažādas lietas. Ar talantu piedzimst, bet prātu ieaudzina.
Ļuba piecēlās, pagājās pa virtuvi. Izklaidīgi raugās uz visām pusēm.
— Vai nenomazgāt tev traukus?
— Nevajag, lūdzu, nevajag. Pasēdi, bet es skatīšos tevī.
Bija skumīgi. Es redzēju, ka viņa grib aiziet, bet žēlo mani. Zina: man būs smagi.
— Jā, ej, dārgā. Ja vajag — tad vajag.
— Padod man, lūdzu, mēteli.
Viņai patīk, ja esmu uzmanīgs pret viņu.
Mētelis ar dārgu apkakli. Vīrs nopircis. Par ārsta algu vis neiegādāsies. Pazīstama smarža.
Pāris minūtes viņa paklausījās pie durvīm. Tad pagriezās, paslēja uz augšu sejiņu. Redzu — tā gandrīz tāda kā parasti. Smaida. Nē, acis ir citādas, nemiera pilnas.
— Skūpsti, Es eju.
Un viss. Durvis aizcirtās. Uz trepēm noklaudzēja papēži un iestājās klusums.
Atkal viens.
Nepalaisties!
Vispirms nomazgāsim traukus. Agafja atnāks tikai parīt — atstāt nedrīkst. Kaut arī esmu vecpuisis, nekārtību es nemīlu.
